Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kurš gan nav dzirdējis leģendu par Robinu Hudu? Vai vismaz dzirdējis kādu aspektu, kā to, ka leģendas tēls pasludināts ārpus likuma zog no bagātajiem, lai salaupīto atdotu nabagajiem. Atdotu ja ne gluži tiešā veidā, tad, izmantojot sev pat kā bēdīgi slavena noziedznieku Šervudas meža bandas līdera un ‘’lorda’’ iespējas, palīdzētu tā iespēju robežās. Vai arī redzējis kādu no daudzajām leģendas ekranizācijām, būtu tā pilnmetrāžas vai animācijas filma. Ar Outlaws Chronicles sēriju un sērijas pirmo Outlaws romānu autors Angus Donald lieliskā izpildījumā sniedz savu interpretāciju leģendai par Robinu Hudu un tā saķeršanos ar Notingemas šerifu Ralph Murdac.

Interesants ir veids, kādu autors izvēlējies, lai atspoguļotu notikumus gan šajā, gan noteikti sērijas turpinājumos, jo, lai arī Robins ir galvenais varonis, kura aizsardzībā un aprūpē ir tā sekotājo un to skaitā arī galvenais tēls, tad par tādu viņa vietā saucas, romānam aizsākoties, vien 13 gadus jaunais Alan Dale. Īsos fragmentos, kas ik pa brīdim caur grāmatu izkaisīti, lasītājam ļauts noprast, ka Alanam būs tā laime nodzīvot līdz viņa laikos pat sirmam vecumam un tagad, kad paša vārdā nosauktais mazdēls ir smagi saslimis un atrodas uz robežas uz dzīvību un nāvi, atmiņā aust jaunību dienas, kuras ne vienmēr nosauksi par labākām esam, bet viennozīmīgi par aizraujošākām un asins uzkurinošākām, nereti pat asins stindzinošām, kad jau šķiet, ka pēdējā stundiņa ir klāt.

Angusa Donalda izpildījumā Robins vai īstajā un pilnajā vārdā Roberts ir jaunākais no trim brāļiem un ar vēsu prātu, īpaši kad runa ir par garīdzniekiem, kuri izmanto savu statusu, lai iedzīvotājos iedvestu paniskas bailes no elles mokām un tad kā ‘’atpestītāji’’ paši pelnītu. Karstasinība, kas atņēmusi tā oficiālo, likumpaklausīgo un arīdzan aristokrātiskās privilēģijas pat kā jaunākajam brālim. Ap sevi Robins savācis ne mazums tādu, kuri citos apstākļos būtu sevi jau kā senis pazudinājuši, lai būtu pastrādājuši kādu smagu noziegumu un par to ar lielu varbūtību ar nāvi sodīti. Starp sekotājiem interesantā kārtā ir arī Robina vidējais brālis Hjū, kurš par labu dzīvei kā parastam, vienkāršam bruņiniekam zem vecākā brāļa Viljama, lai sagaidītu no tā vien salīdzinošas drupatas bez cerībām uz ko labāku, izvēlējies par labu pievienoties jaunākā brāļa ‘’Šervudas mežu lorda’’ Robina bandai un labumiem, ko tas sniedz. Bet Hjū ir krietni reliģiskās par jaunāko brāli, kam ir būtiska nozīme gan romāna gaitā, gan tā atrisinājumā.

Atgriežoties pie tīņa Alana, kuru romāna darbības laikā jau drīzāk var saukt par jaunu vīrieti, kuram būs lemts jau tik šķietami mazā vecumā uz kaujas lauka atņemt citam dzīvību, Robina bandā, tā aprūpē nenonāk gluži aiz brīva prāta. Kopš pirms četriem gadiem vien 9 gadu vecumā zaudēts tēvs, māte pat ar visu savu čaklo darbu nespēj sev un dēlam nodrošināt pat kaut cik niecīgu iztiku. Tā lūk puisis atklājis, ka tam piemīt visai labs garnadža talants, kas līdz šim nesis ne šausmīgi lielus augļus, bet vismaz tādus, kas biežāk ļauj kā pašam, tā mātei aizmigt ar pilnāku vēderu. Diemžēl veiksme mūžīgi spīdēt nevar un viens neveiksmīgs pīrāga nočiepšanas mēģinājums gandrīz noslēdzas ar nokļūšanu Notingemas šerifa nagos. Kā zaglim un garnadzim rokas zaudēšana kā minimums, bet bailēs, ka šerifs varētu spriest tādu pašu tiesu dēlam, kādu jau netaisni piespriedis reiz tēvam, mātei ir pārāk lielas un glābiņš tiek meklēts pie tautas varoņa Robina.

Outlaw romāna gaita aizņem aptuveni gadu, kurā Alans no 13 gadīga puikas kļūst par vīru. Robins puisi varbūt arī nemaz tā neievērotu, bet, kad piestāts kādā krogā un kamēr citi bandas biedri līksmo un dzerstas, Alanam uzdots līderim uz tā istabu aiznes dzeramo un ko ēdamu, bet kaut kas pamudina puisi nopauzēt pie kunga durvīm, ieklausīties un sadzirdēt, ka istabā skan, dzied arī kādas sievietes balss, un kaut kas pamudina to pievienoties dziesmā (izrādās, ka Alanam ir visai laba dziedamā balss). Atklāsies, ka sieviete ir neviena cita, kā Robina mīlestība Locksley grāfiene Marie-Ann. Mīlestība un attiecības, kuras gan aizsākas Robinam vēl esot likuma ieredzētam, ir kā aizliegtais auglis starp abiem. Diemžēl arī aristokrātiskais tituls Mērijai Annai dod vien labu iztikšanu, ne politisko spēku. Nav gluži tā, ka jaunā dāma trīcētu bailēs, ka tās aizbildņi vai pat karalis uz politisku un finansiālu labumu cerot to varētu tūlīt kādam citam izprecināt, un līdz šim Robinam ir sanācis jebkuru tādu aizbaidīt, un ir jāiztiek abiem ar vien retām, slepenām satikšanās reizēm.

Robinam ir vajadzīgs katrs vīrs, lai cik jauns nebūtu, kurš spēj rokā noturēt zobenu vai kādu citu ieroci, kuru likt lietā pret tā naidniekiem ar Notingemas šerifu Ralfu priekšgalā. Bet Robina acs puisī saskata potenciālu uz ko vairāk. Puisim bez dziedamās balss piemīt arī ķēriens uz valodām vai vismaz uz latīņu un franču, kuras vēl dzīvs būdams tēvs (ar dzīves izglītību un kultūras intelektu apveltīts) centies iemācīt. Kā viens, tā otrs un arī citi talanti lieti noder cīņā pret tādiem apspiedējiem, kāds ir šerifs. Cīņas, kurās būtisks faktors bez zobeniem un vīru skaita, ir arīdzan ievāktajai informācijai, kuru Alanam piemītošais talants ļauj to izglītošanās nolūku turpināšanai nosūtīt uz Vinčesteras pili pie Mērijas Annas, vienlaikus turot ausis un acis vaļā, lai mēģinātu ievākt jebkādu lietderīgu informāciju.

Romāna valodā autors nav centies jo tuvāk izpausties kādā vecākā angļu valodas stilā. Ar labu plūdumu un biežāk sakarīgi plašiem un paplašinātiem teikumiem tiek sniegta iespēja sekot pirmkārt jau jaunā Alana Deila pārdzīvojumiem uzsākot jaunu dzīves posmu prom no mājām, kur vēl citi Robina sekotāji sākotnēji vēl par draugiem nevar būt saucami. Tā arī ļoti liela vēsturisko faktu zināšana nav šķērslis, lai varētu izbaudīt Outlaw Chronicles sērijas pirmo romānu. Bet tas, protams, neliedz atvert Vikipēdijas lapu un sākot ar lapu par Robina Huda leģendu turpināt ar karali Ričardu un vismaz Outlaw darbībā vien fonā esošo tobrīd vēl princi Džonu.

Romāns, kas saistoši atrisina tajā pasniegto problēmsituāciju un loģiskā progresijā virza leģendas varoni Robinu un sērijas galveno tēlu Alanu pretim jauniem piedzīvojumiem, kuros nu autoram jau ir lielākas izvēļu brīvības iespējas, kur tālāk attīstīt notikumu gaitu.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Būdams ienaidnieku ielenkts un pie nāves un sakāves bezdibeņa, Robins dod savu vārdu par atlīdzību par palīdzību no Templiešu bruņinieku vienības, tas apņemas pievienoties karaļa Ričarda armijas vienībām, kad tas dosies atbrīvot Svēto zemi no neticīgajaiem sarāceņiem. Un ja vārds dots, tad, kā vīram un vēl jo vairāk kā karaļa amnestiju nopelnījušam grāfam/Earl of Locksley, tas ir jātur, lai cik maz pašam visa veida reliģiskās paražas, svēto kārtā esošo un cita veida goda lietu aizstāvēšana nu jau ne vairs Robinam Hudam, bet Robinam tas nešķistu.

Kā jau pirmās grāmatas ietvaros, tad arī šajā visi notikumi tiek atspoguļoti caur jaunā Alana Deila skatpunktu. Puisis, kurš vēl tik nesen bijis vien parasts kabatzaglis un knapi izvairījies no rokas vai pat dzīvības zaudēšanas, mēģinot nozagt pīrāgu, tagad jau ir ieguvis cieņu pat starp krietni vecākiem Robina saimes un karaspēka vīriem, kam par piemēru, ka kopā ar Džona Neilora (joka pēc iesauka Little John, plus Džoni, Ričardi un Roberti vairāk kā viens vai divi pa abām grāmatām) māca lokšāvējiem, kā rīkoties ar ieroci, ja un kad tiem nāksies iesaistīties tuvcīņā. Tā arī, par cik puisis ieņem tik nozīmīgu un uzticības pilnu Robina kā lorda pārstāvniecības lomu, tad Alans arīdzan nevar būt kaut kāds bruņinieks bez savas zemes, kā rezultātā, uzsākot gaitas Holy Warrior ietvaros 1190.gada pavarī ir jau kā Westbury lords.

Romāns iedalīts trīs daļās un vien trešajā svētceļotāji un vēsturiski Trešā Krusta kara (saukts arī par King’s Crusade) ieradīsies tik svētajā galamērķi, lai arābus/sarāceņus un neticīgos (ja neskaita viņu pašu ticību…) kā rāceņus lielā talkā ar letālu apņemšanos izskaustu.

Tomēr, lai cik svētulīgi publiski paustie kara iemesli nebūtu, tad, lai pamudinātu mazāk reliģiskos uz brīvprātīgu pieteikšanos pievienoties armijai nepieciešams sakūdīt cilvēku prātus. Sakūdīt un radīt tajos ideju par ārēju ienaidnieku, kuru vietējie priesteri identificē un par grēkāžiem izvēlas ebrejus. Tas nekas, ka daļa no tiem strādā un labi pamanās piekopt naudas aizdevēju sfēras nišu, kā rezultātā dažs labs lords nebūt nejustos apbēdināts, ja tā kreditors vienā dienā pēkšņi vairs nebūtu starp dzīvajiem. Tāds gan nav Robins, jo pašam gatavošanās darbi, lai varētu doties tālajā karā, papildus jau tā esošajiem grāfa izdevumiem, liek meklēt finansiāla aizdevuma palīdzību pie drauga Reuben, ar kuru tad saistās pirmās daļas kulminācija.

Ceļš ir smags, ko vēl tikai pastiprina te stipra saule, te lieti un vēji vai pat kārtīga vētra. Pie reizes kuģu ar kareivjiem, zirgiem, pārtikas un citiem resursiem tik dadudz, kā arī fakts, ka ceļu sākotnēji grib veikt kopā ar Francijas karali Philip II Augustus, ka tiek nokavēts periods, kad varētu droši pamest Sicīlijas Messinas salu, kurā piestājuši. Starp karaļiem dažādu politisko iemeslu dēļ valda brīžiem pat saspīlētas un ne tās pašas draudzīgākās attiecības, no kuriem viens ir Ričarda nevēlēšanās precēt tā māsu Alisi, bet netrūkst daudzu citu.

Vietējie Mesīnas iedzīvotāji nebūt nav sajūsmā par tik liela skaita svešinieku uzrašanos, kur nu vēl tik lielā skaitā. Bet vienas neapdomīgas grupas agresīva šīs nepatikas izpausme izsauc atbildes reakciju, kuru gluži par līdzvērtīgi samērīgu nenosauksi. Arī otrās daļas Sicily and Cyprus daļas otrā sala izpelnās karotkārā Ričarda agresiju, kurai par labu ieganstu kalpo palīdzīga ‘’roka’’ no vētras, kas liek izklīst kuģiem, kuru kareivjus salas pašpasludināts Impērators ne tikai neuzņem ar draudzīgu godu, bet pat iesloga un tas pat nav viss! Izdarības, kas liek jo labāk novērt Krusta kara dalībnieku, būtu tie parasti kareivji un bruņinieki vai lordi un pat karaļi.

Par nožēlu Alanam arī Robins Holy Warrior gaitā zaudē agrāko noziedznieka, ārpus likuma pasludinātā Robina Huda harizmu, kuras spīdošajai ideāla spozmei lemts krietni izplēnēt, bet Robina brīžiem skarbais savtīgums un rūpes par paša interesēm pirms citu nav tik brutāls un nežēlīgs, kā citu, lai pamudinātu Alanu zaudēt lojalitāti pret to. Un labi ka tā, jo uzticamu padoto Robinam aristokrātu politisko intrigu spēlēs lieti noder. Vienā brīdi, kad jau romāna gaitā ne pirmo reizi kāds mēģina apdraudēt tā dzīvību, nu jau par grāfu kļuvušais Robins pieķer sevi pie domas, ka agrākās dienas, lai arī bijis kā ārpuslikuma noziedznieks (outlaw), tad daudzos aspektos bijušas krietni vienkāršākas, kad varējis tagad un tūlīt spriest savu taisno tiesu, kad nav bijis tik ļoti jārēķinās ar citiem un kā paša pastrādātais varētu ietekmēt tā pozīciju.

Angus Donald pieturas pie galvenajiem vēsturiskajiem pieturpunktiem, bet tas neliedz autoram ar Robina, Alana un citu izdomāto tēlu palīdzību izveidot interesantu vēsturisko romānu. Bez satraukumiem par Robina nelabvēļa identitātes noskaidrošanu, lasītbaudas prieku stāstam piešķir Alana pārdzīvojumi kā romantiskajā frontē, gan kā palikt un būt lojālam pret Robinu, kad savām acīm redz uz ko Robins spējīgs un iekšēji izjūt skaudru sašutumu par to.

Vienīgais, kas, romānu lasot, lika tā būtiskāk vilties, ka salīdzinoši šajā bija krietni pamanāmākas un līdz ar to no lasīšanas ritma izsitošas rediģēšanā palaistas kļūdas.