Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Kad visa dzīve ir loma, kad nekas cits nav svarīgāks, kā izsisties līdz galvenajai lomai daudzsēriju seriālā, tad nekas nevar būt svarīgāks par iejušanos tēlā, sekošanu pēc iespējas tuvāk aktierim dotā scenārija un tā vadlīnijām. Bet ne visi aktieri ir vienlīdzīgās domās. Vai reizēm dažam labam, kā tas Mēness Teātra ievadošajās nodaļās notiek ar Leonoras tēlu ‘’Pārpinības Zemju’’ seriāla/izrādē, kad tai zūd robežas starp lomu un savu alternatīvo personību aizkulisēs. Personību, kas pati par sevi gandrīz visiem aktieriem ir kaut kas nedzirdēts.

Bet viena Leonoras izvēle uz skatuves skaļi tēlojuma laikā izteikt tādus skandalozus vārdus kā ‘’scenāristi’’ vai ‘’ mīmi’’, liek tā partnera lomas vīram Pīteram Goldbergam mēģināt glābt, kas glābjams un improvizēt tā iespēju robežās. Tomēr pat Pīteram, kurš šo lomu Pārpilnība Zemēs attēlo jau vairāk kā desmit gadus, nav pat niecīgākās nojausmas, kas gan īsti notiek Teātra aizkulišu telpās.

Tomēr Pīters ir savas pasaules un vides auglis, kuram grūti lauzt ierasto kārtību un domāšanu, kuram jāiziet cauri trauksmainākām pieredzēm visā aktiera karjeras dzīvē (citas gan nav bijušas), lai spētu atmest tādas domas, kā ‘’Scenāristi vienmēr zina labāk’’, kad pēc Leonoras izgājiena tam teju vai zūd pamati zem kājām, kad jāmeklē glābiņš pie citas domas, ka, ja esi nekas un bez savas identitātes, tad nekas nevar tevi sāpināt.

Varbūt tieši šī vēlme pēc identitātes, pēc sava vārda arī ārpus lomas, kas nebūtu vienkārši ‘’aktieris’’ pamudinājis Leonoru piekrist cita kolēģa un tautieša Gurda tēla aizsāktajai Pretošanās kustībai un kļūt par Maldu. Lai gan visai drīz no lasītāja skatpunkta rodas pirmās šaubas par Pretošanās kustības nopietnību, kad tā vien šķiet, ka bez līdera Gurda un Maldas ir tik vēl viens kustības biedrs. Un ja ir šaubas, tad loģiski arī jautājumi, kas gan mudinājis Gurdu uz šādu ārpus seriāla ‘’lomu’’.

Mēness Teātra pasaulē ir visai savdabīga un acīmredzami noslēgta eksistenciālā vide no ārpus Teātra notiekošā. Tik noslēgta, ka romāna laikā dažs tēls pieķer sevi pie domas, ka grūti būtu noticēt, ka maz kaut kas ārpus Teātra varētu eksistēt. Salīdzinājumam uzreiz nāk prātā nesen lasīta Terija Prečeta fantāzijas Bromeliad triloģija, kurā mazie nome cilvēciņi dzīvo lielā Veikalā un uzskata to par visu savu pasauli, kurā bez mistiskajiem scenāristiem neeksistē citu stimulējošu faktoru, kuri pat mudinātu domāt muļķīgas ķecerības un bīstamas domas, kas drīzāk tiem laupīs visu sapņos esošās galveno tēlu lomas.

Starp Prečeta un šīs grāmatas autores Ievas Melgalves garadarbiem ir atmosfērā un attiecībās starp tēliem, ko jau uzreiz var manīt, kad aktieri aizkulisēs jau no bērnības tiek mācīti viens ar otru nesarunāties, ignorēt teju visus un tai skaitā tādus kā robotus mīmus. Ārpus skatuves aktieris gandrīz nav nekas. Vien lomā un seriālā (izrādes termina vietā) indivīdam ir piešķirts vārds un personība, bet arī vien saujiņai, kuriem paveicas iegūt scenāristu labvēlību un gana nozīmīgas lomas, tā vietā, lai būtu daļa no masu skatiem, no fonā esošā vai kāda maznozīmīga epizodiska tēla, kurš tiem galvenajiem palīdz virzīt sižetu uz priekšu, kuram vārda piešķiršana ir nebūtiska.

‘’Kas es esmu’’ gan paša acīs, gan skatījumā no malas dažādās dzīves situācijas, sākot jau ar mājām, turpinot ar darba vidi un tā tālāk, kā identitātes jautājums šķiet piešķir Mēness Teātra romānam idejas un debatējamu jautājumu diskusa fantāzijas romānu kategoriju. Vārda nozīme, ko dzimstot piešķir vecāki, vai kāda iesauka, ko dzīves gaitā skoā vai citviet tev kāds piešķir, vai varbūt profesionālā karjera tāda, kur vajadzīgs, kura piešķir no ikdienas dzīves atšķirīgu skatuves vārdu. Katrs vārds un sekojoši vide var sākt ļaut veidot jaunu atšķirīgu personību, jaunu dzīvi un lomu uz vispārējas skatuves, kuru sauc par dzīvi. Katrs mēs savā dzīvē, tā teikt, esam tas galvenais varonis, kuram gan pašam sev jācenšas scenāriju rakstīt, neļaujot citiem ar savu ‘’varoņstāstu’’ to sagandēt.

Bet dažs labs aktieris romānā šķiet tā apradis ar savām lomām un seriāla dzīvēm, tam priekšā pieliktu scenāriju, pēc kura vadīties, pēc kura veidot savu pasaules pieredzi, ļauties scenārijam iedēstīt sevi citu domas, jūtas un pieredzes rezultātā atmiņas. Ka šķiet bez tā pats nemaz nezinātu, ko tālāk ar sacīt, ko darīt un ar sevi iesākt un kādus mērķus izvirzīt. Šķiet, ka tas arī kā neliels komentārs un novērojums, ja ne mazums cilvēku reālajā pasaulē, kuri varbūt kādā dzīves posmā zaudējuši spēju paši nospraust sev mērķus, pēc kuriem vadīt savas dzīves ceļa kursu un veidot paši savu leģendu.

Papildus debetājamas idejas par identitāti, par personību un ko nozīmē būt cilvēkam, romānā piešķir aizkulisēs vēl neredzamāk par anonīmajiem aktieriem darbojošamie roboti mīmi. Visi kā viens pēc skata un vēl mazāk eksistējošas personības, kuri pakļaujas par scenāristiem vēl mistiskākai Centrālei. Vai drīzāk gandrīz visi kā viens, jo vienam Mīmam (nopelnījis, ka piešķir lielo burtu) šķiet romāna sākumā, bet noslēgums ievieš citas domas, noris vien sīka un Centrālei nenozīmīga kļūda (erors), kura vien labi ja sekundi ilga, bet pietiekoši gara un tās laikā spētu rasties pamudinājuma impulsi uz rīcību aiz paša iniciatīvas, ne citu norāžu un pavēļu dotas.

Viens neliels impulss, kas pamudina šo Mīmu (veidojot piezīmes lasīšanas laikā, lai atšķirtu šo no citiem mīmiem, dēvēju to par Eror mīmu) uzrakstīt Pītera tēlam slepenu zīmīti, informējot to par Leonoras tēla ‘’bērēm’’. Šķiet zīmīte ir kā pirmais būtiskais solis, lai šis mīms atšķirībā no saviem citiem anonīmajiem biedriem arī sāktu veidot unikālu personību. Pirmoreiz sākt izjust līdz tam nepieredzētas emocijas, kā satraukumu, kad arī tam piesķirta kāda itkā nebūtiska loma, vai rūpes un raizes par dažu labu aktieri kā Pīters vai Leonora/Malda. Par ko pat mīmam nodreb tā ‘’sirds, kad iedomājas, ka kāds scenārists vai Centrāle varētu pamanīt, ka tas jau tik atšķirīgs kļuvis no citiem ‘’tautiešiem’’.

Teātris eksistē pats par sevi, tam nerūp ne ārpasaule un pat ne skatītāji. Tā arī romāna darbībā mazāk būtiski ir jautājumi, kas gan noticis tāds, kas izveidojis to realitāti, kādā grāmatas varoņi sevi atrod. Vai no kurienes tiek iegūti resursi galvenokārt jau pārtikai, ūdenim un citiem izdzīvošanai būtiskiem resursiem, tā arī dekorācijām seriālu iestudēšanai uz skatuves. Krietni nozīmīgāks un prātu asinošākas ir Mēness Teātra romāna izraisītie jautājumi un idejas, kā arī fantāzijas žanrs nešķiet vienkārši kā fons, uz kura to visu iztirzāt.