Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc 20 gadu prombūtnes savā dzimtajā Melingtonas mazpilsētā (varbūt pie ASV un citu lielvalstu standartiem) atgriežas Slaughter sērijas galvenais varonis Alans Kārters. Tieši tik sen Alana Kārteru ģimene piedzīvoja traģisku dienu, kad par šoku visiem tika nolaupīta Alana māsa Katrīna un tā arī vairs līdz šim neatrasta.  Vēl jo traģiskāks notikums bija arī Alanam, kurš attiecīgajā momentā bija turpat blakus un bezspēcīgi varēja noraudzīties, kā no zemes izlīdusi pārdabiska un šausminoša paskata roka parauj māsu nebūtībā. Notikums, kas saprotami atstāj paliekošas sekas uz Alana psiholoģisko stāvokli vēl tagad, īpaši, kad neviens viņa stāstam nenotic un noraksta uz pārāk aktīvu fantāziju un traumatisko notikumu kā tādu.

Slaughter triloģijas pirmā grāmata Children to the Slaughter iesākas ar prologa ievadu no 19.gadsimta, kas visas grāmatas gaitā, ‘’tagadnei’’ mijoties ar pagātnes fragmentiem, dod ieskatu iemeslos un izcelsmes sākumpunktā, kāpēc tieši Melingtona un tās bērni pat teju divus gadsimtus vēlāk joprojām cieš ne vien no pārdabiska terora, bet arī piespiedu kārtas slepeniem upuriem, kas tikai īslaicīgi apmierina Kopera Tibita garu, lai tikpat drīz tas prasītu jaunu ‘’ziedojumu’’.

Pagājuši 20 gari gadi un neviena no dienām nav Alanam pagājusi, kad viņu nešaustītu vainas apziņa. 20 gadi, kuru neziņai, kas īsti tad noticis ar māsu, kas to pagrābis, Alans gatavs pielikt punktu. Vēl jo vairāk, ka pa visu šo laiku Katrīna ne tikai nav bijusi pirmā un pēdējā, bet skaits, cik nu paša spēkiem ir spējis savākt informāciju, pārsniedz vismaz septiņdesmit. Varētu padomāt, ka pie tik liela skaita cietušo ģimenes jau sen kā būtu sacēlušas valsts mēroga ažiotāžu un vismaz kādu saukušas pie atbildības, bet tas varbūt aiz tā, ka gan pilsētas Padomei, gan tiem pakļautajai policija ir darījusi visu, lai uz papīra izskatītos, ka ģimenes vienkārši vienā jaukā dienā izdomājušas pamest pilsētu, lai, nevienam nepasakot kur, pārceltos uz citu lokāciju.

Kopers Tibits varbūt nebija oriģinālā nozieguma vaininieks un slepkava, bet kāds starp Melingtonas iedzīvotājiem parūpējās, kuri jau tā sašutumā sevi uzkurinājuši, lai vainīgo atrast un taisnu zobs pret zobu tiesas piespriešanu alkstošie atrastu kādu, kurš šķietami pēc viena netieša pierādījuma varētu tikt par tādu kā līdzcilvēku apsūdzēts, tā arīdzan uzreiz ar pienākošamies nāvessodu sodīts. Vien, kad jau par vēlu Kārteru dzimtas sencis sāk aizdomāties, vai tik tiešām būs atrasts un sodīts īstais, ir jau par vēlu un Kopera pirmsnāves agonijā izteiktais lāsts uztur atriebīgo garu pie ‘’dzīvības’’ vēl joprojām.

Alana atgriešanās pēc tik ilga laika, zinot vēl galveno iemeslu, kāpēc ģimene pametusi Melingtonu, ātri pāršalc mazpilsētu un top zināma gan bērnībā nešķiramai draudzenei Debrai Adamsai(un ne kā trešajam ritenim izklaidēs kopā ar māsu), it īpaši, ja tā pieņem darba interviju par angļu literatūras skolotāju vietēja skolā, gan Padomes un policijas personāžiem, kuri no iepriekšējās paaudzes pārņēmuši bērnu upuru izvēli Kopera Tibita tēlam. Attiecībā uz Debru nedaudz iezīmējas romantiskas jūtas vienam pret otru, bet vismaz šī sižetlīnija nepāraug un nepārmāc citas, lai reizē ar šausmu žanru vajadzētu ieskaitīt sēriju arī citā kategorijā.

Loģiski rodas jautājums, kāda gan Padomes līderiem pielabināties Kopera spokam, kāds gan pašiem un pilsētai labums no tā. Ja ļaundaru gadījumā pasargāti un par upuriem nekļūst pašu ģimeņu bērni, tad attiecībā uz Melingtonu pilsētu kā tādu tā pēdējos gados spējusi lauzt iedzīvotāju skaita lejupslīdošo tendenci un nu jau pārsniegt divdesmit tūkstošus. Veiksmes stāsts, kas tā teikt no malas šķistu rožaini, vien tāds mazītiņš slepenās receptes noslēpums, kuru apslēpt jaunās tehnoloģijas un sociālie tīklie tikai apgrūtina.

Ja premises ideja šausmu stāstam gods kam gods, tad diemžēl izpildījums un jo īpaši visas sērijas kulminācija ne tikai ir bez pienācīga uzrāviena un jaudas, kas pats par sevi nesabojātu piedzīvojumu un tēlu gaitas no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Diemžēl, sižetu līniju atrisinājumi, sākot jau ar pašu galveno Kopera Tibita veidolā vai nu nonāk pie atrisinājuma ļoti novienkāršoti un līdz ar to izraisa zināmu vilšano, vai tā arī paliek savā ziņā karājamies gaisā, kas varbūt pat ir vēl sliktāk. Lai arī, ja Alanam prasītu, tad viņš drošivien būtu pozitīvi noskaņots par visa iznākumu tīri viņa mērķu jautājumā, bet atkal atgriežoties pie lielā, ļaunā Kopera Tibita, tad gan ir jautājumi, kas gan pēc šo trīs grāmatu notikumiem tad ir mainījies, kāda citiem tēliem un to pār(iz)dzīvotajam bijusi nozīme.

Bet pirms tiekam līdz kulminācijai, triloģijas otrajā Shadow’s Embrace ietvaros Alanam Kārteram liek iziet cauri jauniem un vēl izaicinājumu prasošākiem pārbaudījumiem, kuru gaitas to aizved arīdzan ārpus mūsu pašu fiziskās realitātes. Tādā kā alternatīvā kabatas dimensijā, kur Kopera Tibita gars ieslodzījumā tur savus gūstekņus. No kurienes neviens līdz šim nav spējis pats izmukt, bet Alans, kā sižets rādīs, nav kurš katrs.

Reizē pazudušo bērnu neatklātās lietas piesaista uz Melingtonas mazpilsētu nosūtītu žurnālistu Deividu Velmu no nevienas citas pilsētas kā Ņujorka. Žurnālists ar lielām ambīcijām, bet līdz šim bez kādas iespējas izsisties uz lielajiem, ietekmīgajiem laikrastiem. Bet viss mainās, kad tā profesionālā intuīcija saka priekšā, ka šerife Fiona nesaka visu līdz galam un kaut ko apzināti slēpj, ka pirms tam jau atstrādāta mazpilsētas idilles rakstiņa vietā Melingtona varbūt beidzot sniegs tam tik gaidīto iespēju kļūt par žurnālistikas zvaigzni. Un ja kāds Deividam pirms tam prasītu, vai ir kāda cena, kuru tas nebūtu gatavs maksāt, tad visticamāk atbilde būtu bijusi negatīva, bet stipri jāšaubās, ja notikumu gaita nav šim tēlam domas mainījusi.

Ja Children to the Slaughter ietvaros ‘’tagadnes’’ stāsts mijas ar pagātnes fragmentiem, tad jau otrajā Shadow’s Embrace ietvaros tā jau ir vien 6 mēnešu pagātne īsi pēc nosacītās kulminācijas un noslēdzošajā Copper’s Keeper grāmatā jau atkal cita pieeja iestarpinātiem fragmentiem no nu jau FIB izmeklēšanas, kuri ir nu jau dod tiešākus un ne tik tiešus mājienus par notikumu gala iznākumu. Interesants veids, kā, kombinējot racionālos FIB ziņojumus pēc fakta, ar tagadnes trauksmainajām sižeta gaitām. Jāpiezīmē, ka konkrētās FIB aģentes uzmanību pazudušo bērnu izmeklēšana nepiesaista, ka vietējie saviem spēkiem nav spējuši nevienu atrast, ja vispār centušies, vai lūguši aģentūras palīdzību, bet papildus žurnālista Deivida saceltajai jezgai, tas, ka viens no nesen pazudušajiem bērniem ir tās ģimenes rads.

Aspekts, kas savā ziņā, ja ļoti meklē, cenšas un grib saskatīt, pieskaitāms pie Slaughter triloģijas plusiem, bet atmiņa cita sērija Scare Street nav palikusi ar tik pliekanu pēcgaršu, kā šī. Paskatoties bloga arhīvos, kas tad vēl no šī autora klausīts, tad tā ir The Sin triloģija, kurai līdzīgi sākums šķitis krietni labāks nekā autora spējas efektīgi nobeigt iesākto. Laikam jāsecina, ka tīri personīgi nebūs man ar šo autoru gluži pa ceļam, pat ja kopumā par nebaudāmu nevienu no abām sērijām gluži nenosauksi.