Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Daniels vai vienkārši Dens Teits vien vēlas dzīvē jaunu iespēju gan karjerā, kur iepriekšējo un visai daudzsološo žurnālista karjeru traģiska atgadījuma dēļ nespēja turpināt, gan attiecībās ar dēlu Āronu un meitu Emīliju, ar kuriem galvenokārt paša attieksmes un dusmu kontroles problēmu dēļ nav bijušas tās pašas labākās. Ne visiem, pat saprotot savas kļūdas, pieņemot tās un apņemoties laboties, otra iespēja dzīvē maz tiek dota. Vien Dens nenojauš, cik ļoti gaidāmo sešu grāmatu sērijas notikumi pārbaudīs šo apņemšanos.

Traģiskais notikums, skolas apšauda pirms vairākiem gadiem, kurā vien tīras sakritības pēc arī bijis tās tās teritorijā, kad kāds maniaks izdomājis uzdarboties. Dens, kaut arī pats turas pie pieticības deķa un nekad to nav atzinis, pat nepatīkamā pārdzīvojuma dēļ apspiedis dažu labu atmiņu, attiecīgajā momentā ne tikai nekļuva par vienu no upuriem, bet kā īsts varonis ne tikai neļāvās panikai, bet ar savu rīcību neļāva par tādiem kļūt vairākiem citiem skolas audzēkņiem. Nu stāsta ‘’tagadnē’’ un Tormented Souls pirmajā grāmatā Coffin Cemetery draugs Garets Penss tam sarūpējis par uzraugu vietējā Anger (kurš tā nosauc pilsētu..?) pilsētas Coffin kapsētā, un pie viena arī atjaunot kapsētai blakus esošo pietiecīgo mazo, sarkano skolas ēku.

Līdz šim Denam dzīvē nav šķiet bijis lemts saskarties ar spokiem, bet var droši teikt, ka galvenajam tēlam paveicas, ka Kofinas kapsētas spoki ir labvēlīgi noskaņoti un nav aizkavējušies uz mirstīgo ļaužu apdzīvotās Zemes, jo alkst par skarbi gaužo dzīvi atriebties vēl dzīvajos esošajiem. Savu šefību starp spokiem kapsētā uzņēmusies madāma Hopta, ar kuras gādību Dens uzzina, ka kādai seniorei vārdā Mērija Kainda dikti vajadzīga palīdzība pret neliešiem, kuri savukārt izmanto asinskāros spokus, lai censtos realizēt savus nekrietnlīdzos un daudziem sērijas gaitā pat ļoti letālos (atriebības) plānus.

Kā redzamais lielais, sliktais tēls pat sērijas piektās grāmatas Streets of Anger noslēgumam tiek pozicionēts Janet Ladd tēls. Medijs, kura itkā vien vēl labu, palīdzot nelaimē nonākušiem un spoku apsēstu māju īpašniekiem, kuru dzīvības poltergeisti pēkšņi sākuši apdraudēt. Ja izdodas atrast kādu vēl lēticīgu naudas govi, kuru slaukt, tad varbūt attiecīgajai personai labi, ka tā, jo līdz sērijas beigām upuru skaits (liela daļa gan tēli, kuriem piešķirts vārds vien attiecīgās vardarbīgās epizodes labad) mērāms pat vairākos desmitos. Kad jau jāsāk nedaudz brīnīties, ka apjoms nepiesaista valsts mēroga izmeklētāju, piemēram FBI, uzmanību, pat ja metodes, ar kādām upuri nogalināti visas pēc kārtas nav vienādas, vai atstāti, lai izskatītos pēc pašnāvības vai daļa no tām varētu norakstīt uz kādu dabisku letālas veselības problēmas likstu.

Bet Dens sērijas gaitā pierādīs, ka tam bieži vien pietiek paļauties uz saviem ne maz tik necilajiem talantiem un spēkiem, kaut arī spoku tvarstīšana tam salīdzinoši nesens jaunums. Kam papildus nāk talkār kapsētas spoki, no kuriem izceļams  miršanas brīdī deviņgadīgs puika Īlajs Kofins, kuru attiecības mīļi īpatnējā veidā kļūst par ko drusku vairāk kā vien draugiem. Lai arī Īlajs savu mirstīgo ķermeni zaudējis krietni virs gadsmita, tad nereti psiholoģiskajā ziņā tas šķiet atradis sava veida tēva figūru Dena personā un otrādi.

Ja vēl nāvju un slepkavību vilnis Angerā nav gana cienīgs, lai piesaistītu FBI vai citas valsts mēroga organizācijas uzmanību, tad detektīvi vai konkrētā Evinam Kofinam spoki un cita veida pārdabiskais nav gluži sveša lieta, un jāvērš uzmanība pie tā, ka ar Īlaju tam vienāds uzvārds, jo senčos kā rads. Pirmos pavedienus un norādes Evinam un tā pāriniecei Andrijas Hārlinas vienai no slepkavībām Angerā beidzot sniedz nejaušs fakts, ka kādam tīnim bijis tas prāts vai drīzāk neprāts ne tikai pret kaimiņmājas logiem pavērst kameru ar cerību notvert pat ļoti izskatīgo kaimiņieni, bet pēcāk arī augšupielādēt YouTube platformā video, kurā tās vīru nogalina spoks. Mirkļa popularitātes domas vai kas cits, bet šis solis dod pirmo nozīmīgo grūdienu, lai detektīvs Evins ar kolēģi nonāktu uz Dženetas pēdām. To epizodisko sadarbību ar Denu gluži par partnerību nenosauksi, bet gana nozīmīgs aspekts ar ietekmi uz visas sērijas kulmināciju.

Tikpat liela vai vēl lielāka nozīme, pat ja epizdodiskums izteiktāks, ir Šeina Raiena tēlam, kuru autora Rona Riplija citu sēriju jau lasījušiem (iesaku sākt ar Berkley Street sēriju) ir bijusi iespēja iepazīt. Lai arī pirmā Šeina atrādīšanās epizode ir jau otrās Anger and Death grāmatas ietvaros, un Dženetas neapdomīgs spoka apsēsta objekta pasūtījums ir tas, kas piesaista īpaši starp spokiem bēdīgi slavenā to mednieka uzmanību, tad aktivāku darbība un skatuves loma, nemainoties faktam, ka galvenais tēls paliek Dens Teits, ir sērijas noslēdzošajās divās grāmatās.

Paralēli pārdabiskajiem notikumiem un ļaundaru izraistītās sižetiskās problēmsituācijas, Dena tēls ne bez piepūles veic pašizaugsmes ceļu, kuru galvenais motivators ir beidzot atjaunot attiecības ar dēlu un meitu, lai nepienāktu brīdis, kad tie tik lieli un tik ļoti atsvešinājušies, ka vairs nevēlētos ar to satikties un sarunāties kā ar svešinieku. Bērni pēc šķiršanās palikuši pie nu jau bijušās sievas Džesikas, kura sevi jau no tās pirmajām epizodēm sērijā neatrāda no tās labākās puses. Un sērijas gaitā pamazām, kamēr viens apmeklē psihologu un piestrādā, lai tā teikt nebūtu uzvedības recidīvisms, caur kuras vizītēm lasītājam ļauts uzzināt vairāk par galveno tēlu un tā pārdzīvojumiem arī ne no tās laimīgākās bērnības, tikmēr otrs vispirms šķietami izbauda savu morāli pārāko pozīciju, lai pašai nemanot un ieslīgstot atkarībās, attaptos mainītās lomās.

Sērija, kurā varbūt brīžiem paredzami ieslēdzas galvenā tēla sižetiskās bruņas, pat ja reizēm tiek stipri apskādēts, bet ar visu nelielo gala iznākuma paredzamību, kā arī neretu slikto tēlu drusku neizprotamas rīcības, Tormented Souls dod labu izklaidi, ja ir vēlme pēc kāda nosacīti viegla rakstura (baiļu piedzīšanas ziņā) spoku stāsta rudens un ziemas tumšajos mēnešos.