Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vinsents Donelijs ne tikai pamostas klajā laukā un neatceras ne atmiņu kripatu, kas viņš tāds, bet tam apkārt vēl pieci šķietami nežēlīgi nogalināti ķermeņi. Papildus tam, lai sērijas galvenajam varonim nebūtu garlaicīgi, tā galvā sāk runāt kāda balss, kura pati ir bez vārda un identitātes, kamdēļ Vinsents dod tam Fix vārdu ar cerību, ka kopīgiem spēkiem izdosies tikt pie skaidrības un risinājuma, kas gan viņi paši tādi, kāds apstākļu kopums licis tam attapties uz attiecīgā lauka un kas ir pārējie upuri, kurš pie tā visa vainīgs? Labi, ka vēl līdzi Vinsentam ir kāds identifikācijas dokuments, kas piešķir vismaz kādu sākumpunktu un ļauj zināt pašam savu vārdu.

Bet moments, kas katalizē paranormālo notikumu spraigāku gaitu un sešu grāmatu Jigsaw of Souls sēriju seko vien pāris mēnešus vēlāk, kad dziņa ne no kurienes doties uz Alder Falls mazpilsētu, kuru tikpat kā nevienā kartē neatrast neatstāj un neatstāj Vinsentu mierā līdz viņš un Fikss uz to dodas.

Sērijas sākums, kas nebūt nav lineāras dabas, ir visai savdabīgs un drusku kavē saprast, kas ir kas un tā teikt iebraukt stāsta premises būtībā. Gluži kā pats Vinsents, kurš ir ne tikai apjucis par savu identitāti, bet vēl piedevām nākas tikt galā ar citām personībām paša galvā, kuras vismaz negāžas visas virsū vienlaikus, bet izkaisīti sērijas garumā, tā arī pirmās grāmatas Curse of the Necromancer sākuma daba sākot ar prologu un dažu labu atmiņas ainu, kura nav Vinsenta, rada apjukumu arī lasītājam.

Kad nemaz tik vieglā ceļā nonākts Alderfāla un Vinsents ēstuvē ieminas, ka plāno palikt pa nakti, līdz tam laipni sagaidīšanu nomaina vispirms netīkams pārsteigums un viegls ieteikums meklēt kādu naktsmītni kādā citā tuvējā mazpilsētā, kuru pēc Vinsenta šķietamās ietiepības nomaina cita ēstuves apmeklētāja krietni jau dusmu pilnāks situācijas risinājuma piedāvājums. Labi, ka visi gluži nav tik naidīgi noskaņoti, ko gan, kā notikumi rādīs, motivē vien gadu laikā iegūtas bailes, un tā Vinsents sastop pirmo no tik nepieciešamās draugu komandas, kuri būs ai cik nepieciešami jau pirmajā grāmatā, kur atpestīt Alderfālu no nekromancera lāsta, no nekromancera Bogdena, kurš kā otrā balss aktivizējas iekš Vinsenta.

Attiecīgais labais, sabiedrotais tēls vārdā Stenlijs Krisps, kurš ar paranormālām aktivitātēm nebūt ne tikai nav uz ‘’Jūs’’, bet var lepoties, ka tā mājā mīt vairāk kā viens (draudzīgs) spoks, no kuriem viens ir negadījumā jau salīdzinoši pasen miris brāļadēls Dezmonds vai vienkārši Dezijs. Izceļams no visiem mājas gariem, jo pašam Vinsentam vēl neizprotamā veidā, tas spēj aktivizēt spējas sevī un atgriezt kaislīgo Guns N’ Roses grupas fanu atpakaļ dzīvojas. Fakts, ko tā vien vēl dzīvam esot alcis Bogdens, bet kas tā tumšajos neceļos nekad tam nav bijis pa spēkam. Dezmondu gan tā pirmajā dzīvē, gan tagad par personu, kura ļoti nopietni attiektos pret lielāko daļu lēmumiem cilvēka dzīvē, nenosauksi, un tā sērijas ietvaros jau no tā sastapšanas brīža kalpo kā noderīgs pretstats un atsvars Vinsenta eksistenciālajiem satraukumiem, piešķirot vajadzīgo humora elementa devu citkārt biedējošos notikumos un cīņā pret paranormālo

Gluži kā puzzle, kā varētu interpretēt sērijas nosaukumu, Vinsentam jācenšas vispirms atrast savas būtības puzzles gabaliņus, saprast, vai tie īsti vai kāda paranormāla naidnieka viltojumi, kuru ceļā tie grib panākt savus nešķīstos mērķus, un pēcāk no īstajiem salikt atpakaļ sevi. Jo kamēr no Alderfālas ceļš vai drīzāk jauna aktivizējusies balss raganas Selīnas Eliotas veidolā vēlāk ved uz citu Burnham mazpilsētu. Tur Selīna pirms iesaistīšanās rituālā, kas galu galā bijusi tai liktenīga, nav vienīgā ragana, bet bez tās vadības līderības grožus uzņēmusies ‘’māsa’’ Abigeila, kura, lai arī sākotnēji ar labiem un cēliem mērķiem grib vairot savu spēku, tad, pašai nemanot, ļaujas tikt ļaunu koruptīvu spēku ietekmē novirzīties no ceļa, kas ļautu to saukt par labo tēlu.

Bet autors Ian Fortey ne Vinsentam, ne citiem tā draugiem sabiedrotajiem ne mirkli neļauj atvilkt elpu un, kā viena problēma atrisināta, tā cita kā jaunizaugusi pūķa galva liek pār sevi manīt. Reizē šķietami aug spēles cena un likme, ja labie varoņi pāragri ciestu kritisku neveiksmi. Kaut gan tā vien šķiet, ka pasaules gals vai vismaz ļauno spēku postaža izpriecas, pēc kurām cilvēce vairs nebūtu tādi pati, kā pirms tam, draud katrā no reizēm.

Tā trešā The Blood Bargain grāmatas galvenais naidnieks un mošķis ir džins/dēmons Razuls. Vai kā ceturtās The Darkness Within ietvaros Vinsents un Co steidz apturēt traka zinātnieka un tā atbilstoši Abyss vārdā nosauktas organizācijas nešķīstos nodomos apvienot paranormālo un zinātni, lai pēcāk ar sasniegumiem ‘’aplaimotu’’ pārējo pasauli. Ne reizi vien sērijas gaitā šķiet, ka nu vien Vinsentam vai Dezmondam, vai citam to iegūtam sabiedrotajam gals būs klāt, ka pateicības algā tam saņemt vien mokas un novēlotu žēlsirdības nāvi. Kas jo patiesāk šķiet piektās The Demon Boy grāmatas ietvaros iekš vecmodīgu un aizgājušu laiku ārstniecības metožu vēl piekopjošā mentālajā slimnīcā, kas kā izrādas pati par sevi ar visiem tās iemītniekiem, izņemot Vinsentu ir kā no aizsaules atsaukts spoks. Bet vienmēr tik kritiskos momentos atliek atcerēties, ka ir vēl turpinājums, lai būtu mierīgāks prāts par galveno varoni.

Ik pa brīdim sērijā paralēli ļauno mošķu un naidnieku pieveikšanai ieslēdzas pa savam filozofiskākam momentam, kur, piemēram, viss Haoss tikai tāpēc, ka no tā savu izcelsmi rod dēmoni un citi dezorganizētības un postažas radītāji, nav simtprocentīgi ļauns. Ka Kārtībai (Order) un labajiem spēkiem pēc to būtības nepieciešams kāds pretstats, lai pasaulē būtū balanss ar lielo burtu, ka varbūt labie nemaz nevarētu saukties par tādiem, ja nebūtu kāds kontrastējošs spēks, kas to tādu ļautu izcelt. Vien tāda maza nelaime, ka visa rezultātā dažiem labiem, vai varbūt pat tūkstošu tūkstošiem, ja ne ilgtermiņā vēl vairāk, par to nākas maksāt dzīvības cenu.

Sērija, kur papildus šiem pārdomu momentiem un Vinsenta ‘’Es’’ meklējumiem, kuru gaitā ar citu tēlu palīdzību tam ļauj noprast, ka varbūt svarīgāk par tā pagātnes personības noskaidrošanu, būtu mērķis nepazaudēt jauniegūto pašreizējo un varbūt krietni labāku personu, kura gatava riskēt un palīdzēt citiem, nevis iesaistīties kādā nebūt rituālā, kas šo visu aizsākusi. Apvienojumā Jigsaw of Souls, lai arī sērijas gaitā varoņiem jāpieveic kā dēmoni, tā citi mošķi, mazāk iedveš šausmu žanra elementu baiļu iespaidu, bet interesantā un saistošā veidā izmanto paranormālos elementus, lai iztirzātu gan individuālu grāmatu, gan vispārējās sērijas garuma sižetiskās līnijas.