Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Canongate Books

Manas pārdomas

John Egan ir 11 gadīgs (aprakstā minēti 12, bet vien pēc grāmatas notikumiem tam dzimšanas diena) ir puika ar visai savdabīgu vai pat drīzāk ļoti īpatnēju pasaules uztveri, kas sižetam vijoties uz priekšu sāk likt jautāt, vai tik nav kādas novirzes no pieņemamās normas vairāk kā būtu veselīgi. Papildus tam Džonu ļoti fascinē Ginesa rekordu grāmata un vēlme tajā iekļūt, kas pats par sevi pat savā ziņā apsveicami, bet galvenais varonis iedomājies, ka viņam piemīt ‘’dzīvā melu detektora’’ talants un tā krustugunīs nosacītā grāmatas kulminācijā nonāks tā vecāki.

Džona ģimeni nenosauksi par nedz ļoti trūcīgu vai pretēji pārtikušu, bet Carry Me Down aizsākoties jau trīs gadus tēvs Maikls ir kā bezdarbnieks un līdz ar to trijotni pie sevis laipni uzņēmusi Maikla māte. Bet laiks rit uz priekšu un arī mātes pacietībai ir savs mērs, kad dēla vārdi mēģināt atrast darbu vai pašmācības ceļā kaut kur vispirms iestāties neatbilst darbiem realitātē. Tāpat tas nevar neizpalikt bez sekām uz savstarpējām attiecībām gan starp vecākiem, gan dēlam ar māti un/vai tēvu, kad brīžiem Džonam rodas neizpratne, kāpēc māte Helēna vai tēvs Maikls teju vienas sarunas laikā var izpausties teju kā atšķirīgas personas.

Savu ietekmi uz Džona uzvedību notiekti ievieš attiecību dinamika starp pieaugušajiem vai vēlāka nepieciešamība pārcelties uz jaunu vidi uz lielpilsētu un ne to pašu glaunāko dzīvokli vienā no septiņu 15 stāvīgiem daudzdzīvokļu namiem, kur kā kapņutelpāss, tā liftos bieži vien labāk aizturēt elpu, vai savu spriedzi piešķir vajadzība izvairīties no puiku bariem.

Džons nevar lepoties ar lielu draugu skaitu, bet galvenais jau ir būt vismaz tam vienam, kurš viņa klasē ir puikas Brendana tēlā. Bet šeit nākas atgriezties pie drīzāk jau apsēstības ar Ginesa rekordiem, kad Džonam ienāk prātā ideja pārbaudīt, vai spēj ar prātu iegūt kontroli pār savu ķermeni, ko savā prātā izdomā pārbaudīt ar eksperimentu, cik gan ilgi spēj noturēties un neiet uz tualeti, lai pačurātu. Diemžēl par nelaimi Džonam, metaforiskās neveiksmes slūžas paveras tieši klases laikā, lai kļūtu par apkaunojošu izklaidi klasesbiedriem ar paredzamām sekām pēcāk.

Interesantā kārtā tās Džonam neliek ieslīgt kādā nebūt depresijā, pat ja draugs Brendans tikpat paredzami pēc notikušā izmaina savu attieksmi pašizdzīvošanas nolūkos. Džonam ir tā melu detekcijas talants, kas gan no malas sāk vairāk likt domāt, ka puika speciāli mēģina tos kaut kur saskatīt un pats to neapzinās. Pat ja ar skepsi var raudzīties uz galvenā varoņa, kuru var saukt par neuzticamu, interpretāciju uz daļu no romāna notikumiem, tad visnotaļ puika ir ar augstu uztveri un pamana daudz ko, ko vecāki neiedomātos. Pievieno tam vēlmi pēc taisnības un patiesības, kaut arī pats sevi bieži vien ierindo melošanas nepieciešamības izņēmumos, kas rezultējas neparedzētās sekās, kad patiesība tiek atklāta dienas gaismā.

Reizē vecākiem raizes sagādā fakts, ka Džons priekš sava vecuma ir salīdzinoši stipri garāks pār saviem vienaudžiem, kā arī tā balss lūzums ir iestājies stipri agri. Nojaušami to neveiklie mēģinājumi mēģināt uzsākt sarunu ar dēlu par fizioloģiskām pārmaiņām pieaugot, bet reizē arī Džona neizpratni un dusmas, ka tie mēģina viņā atrast kaut ko sliktu, nepareizu vai pataloģisku, kad tas tiek vests vai nu pie psihologa vai bērnu ārsta.

Nosacīti Carry Me Down varētu raksturot, kā sižetu no izdzīves no 11 gadīgā Džona perspektīvas. Vien ar izņēmumu, ka galvenais varonis un sižeta perspektīva ir no tēla, kura pasaules uztveri nenosauksi par vidusmēra. Lai arī romānu nevar nosaukt par nebaudāmu vai garlaicīgu, tad arī neiestājas kāds moments, kurā sižets sāktu stiprāk aizraut un proza radītu lielāku lasītprieka baudu. Līdz ar to Carry Me Down noslēgums īsti nekāds, jo kaut kā taču grāmata jānoslēdz.