Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Simt un pat vairāk gadu ilgais karš starp karalistēm turpina plosīties ar lielākām un mazākām militāru kauju sadursmēm gan starp četrām karalistēm, gan to iekšējās cīņās par godu ieņemt attiecīgās karalistes troni rit uz nebēdu, ka dažbrīd pat rodas iespaids, ka autors David Estes cenšas žonglēt ar pārāk daudz sižetiskajām līnijām, kur politiskajām un militārajām intrigām pa virsu vēl vairāku pārīšu romantiskās attiecības.

Diemžēl gala slēdzienā  The Fatemarked Epic sērija rada vilšanās sajūtu, izteiktāk šajās divās noslēdzošajās grāmatās, kur iecere ir nojaušama un pati par sevi grandioza, bet izpildījums liek vēlēties pēc kaut kā tai trūkstoša, bet, ko lielajā lapaspušu apjomā nav izdevies sasniegt. Reizē un varbūt ironiski sērija šķiet nevajadzīgi izstiepta garumā (tā arī pirmajās trīs grāmatās sižets un proza noklīst no lasītprieka pamatmērķiem) un katrā no piecām grāmatām idejiskais sentiments un morāle ir gana līdzīga, lai būtu varēts pietikt ar triloģijas apjomu un kondesentāku, aizraujošāku daiļdarba galaproduktu.

Tā vietā ceturtās Deathmarked un piektās Lifemarked grāmatas ietvaros sērijas galvenie varoņi spiesti nodoties jau iepriekš sērijā redzētam, kā rezultātā rodas izpaušanās variācijās pa tēmu. Vismaz noslēdzošajā sērijas romānā tiek ieviests antagonists HelmutsGeriksun tā savāktās, apvienotās barbaru ciltis (pret civilizēto pasauli) un visu četru karalistu ienaidnieks ar nolūkiem gan tās iekarot, gan atriebt pagātnes bērnības pārestības pret to. Bet atkal idejas grandiozums lielāks un varenāks nekā panāktais rezultāts, kas tiek pasniegts lasītājām.

Varētu domāt, ka nu beidzot karalistēm, uzrodoties kopējam ienaidniekam, būs dots grūdiens un gana motivējošs iemesls apvienoties, bet paaudzēs gūtais ienaids pret kaimiņu, kā arī māņticība pret dzimumzīmju (fatemarked) īpašniekiem, kas tiem piešķir dažādas, katram atšķirīgas spējas, ir pārāk spēcīgi ieēdies cilvēku apziņās, lai tik strauji spētu pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Pat ja tādiem kā Roanam Lorenam vai citiem labajiem varoņiem ieguvumi šķiet pašsaprotami un acīmredzami.

Katras grāmatas pamatsižeta beigās atrodami pa dažam labam īsajam stāstam, par kuriem iespaids teju labāks un augstāks nekā par pašu grāmatu un sēriju kā tādu. Pie to plusiem visnotaļ var pieskaitīt nepieciešamību būt konkrētākam un gari neizplūst, lai pavēstītu vēlamo no vienas perspektīvas katra stāsta ietvaros. Būtu tas kāda tēla sencis tad vēl jauno Krimejas karalistes koloniju un pēc atdalīšanās vēl tikai topošo karalistu izveidošanās periodā vai personīgāks kāda ‘’tagadnes’’ sižeta tēla tuvāks apskats, atrādot lasītājam iemeslus un apstākļus, kas radījuši personību, par kādu tā tagad kļuvusi.

To pašu gan gluži nevar teikt par epiloga stāstiem pēc piektās grāmatas, kur autors vēl piedāvā ieskatīties dažu tēlu un pastarpināti notikumu attīstībā karalistēs pēc sērijas noslēguma, bet, par cik epiloga stāstiem attiecībā uz pašiem notikumiem pamatsižetā maza vai ļoti maza būtība, tad vairāk rodas jautājums, kāpēc vēl vajadzīgs tērēt lasītājam laiku ar šo.