Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Anchor Books

Manas pārdomas

Kad kapteinis Illiam Quillian Kewley 1857.gadā aprīko jauniegādāto kuģi Sincerity ar visu tam vajadzīgo aprīkojumu un arīdzan uzlabojumiem, viņš pat vismežonīgākajos sapņos nebūtu varējis iedomāties, līdz kurai pasaules malai lēmums mēģināt kļūt par kontrabandistu varētu viņu.

Iliams var simtprocentīgi uzticēties savai apkalpei, jo tā visa nāk no vienas no vienas mazas salas starp Īriju un pārējo Britāniju. Izdzīvot var, bet, kuram gan patīk vienkārši izdzīvot, ja vien ir iespēja un varbūtība nopelnīt krietni labāk. Atliek vien spēt apiet neģēlīgos apspiedējus angļus un tā kroņa reketierisko muitu. Diemžēl jau pirmajā reizē, pirmajā atpakaļceļa posmā Iliamam par mata tiesu nepaveicas un tiek pieķerts, bet, varētu teikt, paveicas, ka sods ir vien naudiskā vērtējumā un nevis kaut kas vairāk. Bet ar visu to summa 200 mārciņas attiecīgajā laikā ir gana būtiska, lai būtu jāpalauž galva, kā no jauniegūtās ķezas izkulties.

Tikmēr citviet priesteris Geoffrey Wilson pēdējā laikā uzsācis veikt publikācijas, kurās cenšas svētajās grāmatās atrast pretargumentus, ar kuriem cīnīties pret ģeologu un citu zinātniskāk noskaņotu personu absurdajiem argumentiem, ka zeme ir vecāka par sešiem tūkstošiem gadu. Kas aizsākas, kā brīvā laika hobijs, izzināt tuvāko un vēlāk tālāko Britānijas salu, tās akmeņus, pāraug viņaprāt pilnvērtīgā aicinājumā, kam lieti noder priestera statuss un zināšanas. Līdz šim bijis pieņēmums, ka reālu un apmeklējamu Ēdeni uz Zemes varētu atrast kaut kur Arābijā, bet, padzirdējis par Tasmānijas salu netālu no salīdzinoši jaunās Austrāllijas kolonijas, Vilsons ne tikai ieņem galvā, ka tieši tur būs meklējama patiesā Ēdene, bet arīdzan atrod dzirdīgas ausis naudīgā ekspedīcijas sponsorā.

Ekspēdīcija, lai arī ar pamatmērķi atrast Ēdeni, nevar nesastāvēt arīdzan no zinātniskāka rakstura biedriem. Tad lūk, kaut arī Timothy Renshaw, kā botānistam, šajā aspektā pienāktos tikt izceltam vairāk, tad romāna ietvaros pārsvarā šis tēls ir visai pakluss. To gan nevar teikt par ekspedīcijas ārstu Tomasu Poteru, kuram arīdzan ir dots vairāk vārda no viņa skatpunkta. Diemžēl kā Vilsons, tā arī Poters savā domāšanas stilā un pieņēmumos katrs savā veidā ir attiecīgā laika upuri, no kuriem gan (jāatkārtojas) diemžēl dažs labs nebūt nav līdz mūsdienām izzudis. Kā priestera Vilsona uzskati par Zemes vecumu un izcelšanos, tā Potera cilvēku vērtējums pēc to tautības, galvaskausa formas un citiem ārējiem un vairāk vizuāliem parametriem. To vidū, protams, paša piederība saksiešiem nostāda šo tautu kā pārāku pār citām, kurai visai iespējams neviena cita pat tuvumā nestāv, kas arī tad viņaprāt izskaidro Britu impērijas panākumus un drošo nākotni.

English Passengers ir daļa no autora Matthew Kneale vēsturiskā romāna vēstījuma, bet varētu teikt, ka angļi ir galvenie tā izpildītāji un ļaundari vietējo aborigēnu pasaules sabrukumā un iznīcībā, kuru galvenais vēstnesis romāna ietvaros ir tā sākumā vēl bērns Peevay. Šī romāna sadaļa aizsākas 37 gadus pirms pamatsižeta, kur pirmie sastaptie baltie vietējiem izskatās tik dīvaini un gaiši, ka tiek uzskatīti par spokiem, bet tas nemaina to izturēšanos pret aborigēniem.

Ja vēl daža grupa sākotnēji izliekas, ka sadarbības un bartera veidā grib vien labu, tad ilgi nav jāgaida, kad arī no to puses virsroku gūst, kā civilizētu cilvēku, pārākuma apziņa par mežonīgajiem barbariem, kuri dzīvo un dara visu tik pašsaprotamo tik ačgārni, vai tieši otrādi nedara. Turklāt vēl nenojauš par vienu vienīgo Dievu un glābēju, kā arī Jēzu Kristu, par kura atpestīšanas gaismu padzirdot, noteikti atplestām rokām uzņems tiem piedāvātās kripatas, pavirzīes kaut kur nost uz tiem ierādītu vietu, lai īstie civilizācijas saimnieki varētu sākt pilnvērtīgi izmantot jaunatklātās zemes.

Uz nopietnā vispārējā fona kapteiņa Iliama nodaļas sagādā salīdzinoši humoriskāku pieeju šī varoņa ceļā sastapto šķēršļu pārvarēšanai. Jo citādāk dzīve taču būtu pārāk nopietna. Tā arī bez nenopietnāka skatījuma kapteinim Iliamam neiztikt, lai varētu romāna ietvaros beidzot un nebūt ne ar pirmo mēģinājumu apmainīt kontrabandu pret zeltu. Turklāt kad uz kuģa turklāt vēl ekspedīcijas grupas pārstāvji, kuriem nebūtu vēlams uzzināt par viņa nelegālo kravu.

Varbūt to būtu grūti nosaukt par vēsturisko romānu subžanru, bet English Passengers, pat ja galvenā darbība noris uz Tasmānijas salas, pievienojas to romānu listei par jaunās Austrālijas kolonijām britu impērijas laikā, kuru vērts izlasīt.