Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicolson

Manas pārdomas

Lai arī The Stolen Child prologs jau priekšā pasaka ar kādu notikumu tiks noslēgta grāmata, tad tās pamatstāstā tiek apspēlēta mātes tematika no dažādiem rakursiem gan, kad 39 gadu vecumā bezbērnu varonei Brigid vēl tāda nav, gan Roze, kurai, katru reizi paliekot stāvoklī, dzimst dvīņu meitenes, gan Rozes dvīne Emer, kurai tās vienīgais 6 gadus vecais dēls ir kā acuraugs, kuru neizlaist no acīm.

The Stolen Child pamatsižets aizsākas ar amerikānietes Brigidas (guglējot atrodu svēto Birgitu) ierašanos uz salu, kuras vārdam par godu māte tai devusi vārdu, un, lai arī sievietes māte un tālāki senču radi nāk no salas, tad viņa tā vai tā salas iedzīvotājiem skaitās kā svešiniece, uz kuru skatīties ar apzinātu piesardzību, kuru neielaist savā vidū, ja nu ilgi neiztur dzīvi uz mazās salas, kurā nav pieejami citviet 1959.gada maijā pieejamas modernās ērtības.

Ja ne negaidīti mantota mirušā mātes brāļa māja, kuru nākas nedaudz uzprišināt ar ciemata vīru palīdzību, tad varbūt Brigidas dzīve tā arī turpinātos bez bērniem, par kuru ieņemšanu atmetusi domu pēc vīra nāves pēc smagas cīņas ar galvas smadzeņu vēzi. Ja ne leģendas un mīti par uz salas eksistējošu svētās (lai būtu) Birgitas aku, kuru apmeklējot, baudot tās dievišķo ūdeni iespējams palikt stāvoklī, varbūt pat bez reizēm vien apgrūtionša vīrieša palīdzības, Brigita būtu palikusi ASV. Bet vēlme, kuru uzkurinājusi darba pieredzei kā vecmātei, palīdzot nākt pasaule simtiem, ja ne tūkstošiem mazuļu, nav spējusi apdzist pat neskaitāmas neveiksmīgas grūtniecības pirms tam.

Brigidas stāstu uz salas papildina skarbi pagātnes fragmenti no bērnības gan, kad vēl abi vecāki dzīvi, kuru kopdzīve aizsākas mīlestības kaislību pilna, bet tad tai piezogas tēva alkoholisms un dūru pacelšana, gan pēcāk ne mazāk viegli apstākļi institūtā kā bārēnēm, tā nevēlāmā grūtniecībā nokļuvušām jaunietēm. Pašai vien 14gadi, kad jau tad esošā pieredze liek kļūt pieaugušākai, bet reizē nevar nebūt bez paliekošām traumatiskām sekām, kaut arī grāmatas ‘’tagadnes’’ sižētā šis gods pienāksies Emeres tēlam.

Dzīve uz nelielās St.Brigid salas jau labu laiku pirms Brigidas uzrašanās ir bijusi pilna ar savām unikālajām grūtībām, ka pat valdība par ērtāku risinājumu saskata uzbūvēt tiem mājas uz lielākas, modernākas salas. Teju katrs jaunais, ja vien ir tāda iespēja, salu pamet un pārceļas uz dzīvi citviet. Reti ir tādi izņēmumi, kā māsas Roze un Emere. No abām māsām tieši Emerei piešķirts tāds kā upures nastas nesējas gods. Ja māsa pat pēc visām grūtniecībām par nesmuku nenosauksi, tad Emerei negadījums bērnībā ar bitēm prasījis vienu tās aci. Arīdzan partopot no meitenes sievietē tās ķermenis nav sevī iemiesojis māsai kaut tuvu līdzvērtīgu daili. Atliek vien tam vēl pievienot romāna pārdabisko elementu, ka Emerei pietiek citiem pieskarties, izņemot dēlu Nialu, lai tie sāktu izjust negatīvas emocijas. Komplekts tā teikt, kā radīts, lai Emere, ja ne brutāli un uzskatāmi eksistētu kā izstumtā, tad dotu pietiekamu grūdienu, lai pašazpiņas līmenis turētos krietni zemu.

Kaut arī salas iedzīvotāji, cik nu tādu vairs atlikušu, pārsvarā sevi uzskata par mūsdienīgi un racionāli domājošiem, nevajag daudz, lai tie pakļautos dažnedažādu mītu un leģendu izraisītu baiļu māņticībai. Kā par nelaimi, drīzāk pašai Emerei, tad viņa ir visuzskatāmākais piemērs grāmatas ietvaros, un viņas gadījumā visas bažas raidītas vienīgā dēla Niala virzienā, lai nepieļautu, ka to nolaupa fejas, kurām rod pamatu ticēt stāsta ietvaros dažu bērnības atgadījumu dēļ, tai skaitā saistībā ar bitēm.

The Stolen Child var sākt šķist savdabīgs notikumu mistrojums, kas nekādīgi nerada sakarīgu kopainu, ja koncentrējas tīri uz notikumu loģiku, tai skaitā noslēgums, bet mātes lomas, tematikas apspēlēšana, plus tēlu savstarpējo attiecību dinamika un arīdzan pašiem ar sevi, padara šo romānu izbaudāmu.