Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai Dead America vispārējā sērija var pievērsties vēl ASV teritorijas prezidenta kārtā esošā Viljama izvēlētās pirmās lielās ofensīvas mērķim Sietlai un atkarot to no zombiju sērgas, lai izveidotu stabilu un drošu teritoriju, lielāku par, piemēram, agrākiem sporta stadioniem, vispirms Trešajā nedēļā jāapciemo Ziona un viņa biedru gaitas Portlendā, vai Leon Jones un pēc profesijas detektīva Rodžera El Paso, pierobežā ar Meksiku, kur kulmināciju sasniedz konflikts arvien agresīvāko pie varas nākušo Rivas karteli.

Laiki var drastiski mainīties, var pat iestāties (zombiju) apokalipse, bet vienmēr atradīsies varaskāri, egoistiski indivīdi, kuri nekavējoties centīsies izmantot varas vakuumu, izveidot ‘’dzelzs dūres’’ valdīšanas stilu, kur mazākā nepaklausība gan no par savējiem sauktā vidus tiek bez mazākās žēlastības sodīta, gan neiecietība un nevēlēšanās sadarboties ar citām izdzīvojušo grupām. Tā vietā cenšoties to resursus agresīvi iekarot sev par labu.

Pirmo divu nedēļu sērijās izcēlu visu ko citu, bet ne Carolina Front minisērijas tēlus, starp kuriem izceļas armijniekaTerela tēls, kurš, kā viens no līderiem, pieņēmu gan tad, gan tagad Ziemeļkarolīnas štatā izveidojuši gana robustu un cīņas spējīgas vienības, lai varētu veiksmīgi izdzīvot. Diemžēl, kā citviet, tā arī Terelam un tā tuvākajiem kolēģiem un draugiem Mailzam un Coleman nākas saskarties ar iepriekšējā paragrāfā minētā tipa indivīdu, kurš piespiež šo trio doties savās gaitās prom no pārējiem. Bet neiztikt bez dramatiskas cīņas par izdzīvošanu, šoreiz pret vēl dzīvajos esošiem cilvēkiem, ne zombijiem, jo, pārņēmis varu, agrākajam nometnes līderim apsola mierpilnu sadarbību, ļaujot nevēlamajiem personāžiem brīvību citviet, bet ilgi savu vārdu nedomā turēt.

Tomēr, lai cik ierobežoti pārtikas un citi nepieciešamie resursi nebūtu, par kafijas trūkumu ne reizi neviens no tēliem nevienā no autora Derek Slaton izvēlētajām lokācijām nevar sūdzēties. Katrs var dzert šo kofeīna dziru, cik bieži un cik daudz sirds kāro. Tā arī munīcijas sagāde un apjoms, spriežot pēc tā reizēm nepārdomātā patēriņa, šķiet tuvojamies kafijas statusam un vien, kad jau Northwest Invasion sērija tuvojas noslēgumam var beidzot manīt paceļam jautājumu par faktoru, ka neizsmeļami šie resursi nemaz nav.

Bet prezidenta vadītā ofensīva nekur tālu nespētu tikt, pat bez uzticamiem un krīzes situācijās sevi pierādīt spējīgiem talantiem, kā kapteinis Kersijs, ja tiem līdzās nestāvētu personāži, kuri spējīgi izdzīvot pat vissmagākājos brīžos, kad sanācis nokļūt aiz ‘’ienaidnieka līnijām’’, kad zombiju skaitliskā pārspēka priekšā krituši citi biedri un var paļauties vien uz sevi.

Tā Northwest Invasion Sietlas desmit daļu mini grāmatās patika Dženijas Vatsas tēlam veltītā piektā daļa, kur autors pievērš uzmanību tik vienam tēlam un neapmaldās iecerētajā lielās panorāmas kopainā. Vai septītā daļa, kurā par galveno varoni kļūst jau agrāk nedaudz iepazītais helikoptera pilota tēls Benijs. Šādi mazie fokusa mirkļi pārmaiņas pēc sērijas ietvaros, jo labāki.

Par nelaimi Dead America joprojām sirgst ar pat ne kartona tipa ielikteņu tēliem. Varoņu skaits, kuri kādā brīdi un vienu vai dažām reizēm tiek pieminēti, tiktu izmantoti kādā ‘’starp citu’’ epizodē, lai pēcāk par tiem aizmirstu, ir manāmi bieži, lai to nepieminētu. Tā arī variācija par tēmu, kur par sižetu saucamie notikumi ir zombiju nogalināšana un atšķiras vien lokācijas un labo tēlu vārdi, arī jau kļūst garlaicīgi vienmuļš pildījuma materiāls. Saprotami, ka sērija noris zombiju apokalipsē, bet pietrūkst atšķirīgums no reizes uz reizi, lai tas šķistu pamatoti un saistoši.

Pozitīvs moments, bet atkal pieminētajā noslēgumā, ka tiek piedomāts par vajadzību akcentēt pārtikas ieguvi un ražosanu ilgtermiņā, kur ideja ir paļauties uz siltumnīcām, vismaz pārciešot ziemu, bet, kā gaļas sagādes avots pagaidām šķiet ir medībās kāds nogalināts savvaļas dzīvnieks un vēl, ja saglabājies kaut kas no agrākās pasaules. Varbūt autoram pašsaprotami šķiet, ka par lopkopību vēl pāragri pat ieminēties.

Interesantā kārtā tiek pieminētas Atomelektro stacijas, kuru aspektu šķiet vienmēr zombiju vai cita veida postapokalipses pasaulē jāignorē, tā arī, piem., naftas ieguves platformas. Tā var noprast, ka AES līdz šim sērijas ietvaros turpinājušas funkcionēt bez katastrofālām sekām, bet nu prezidents Viljams par vienu no mērķiem sēriju turpinājumos min to drošu izslēgšanu.

Bet, vai Second Month sērijas ietvaros ir izdevies ietvert visu pozitīvo un pēc iespējas mazāk līdz šim sērijās manītos negatīvos aspektus, māc šaubas. Vēl jo vairāk, ja pa starpu ir Lowcountry 18 mini grāmatu sērija, pēc kuras pirmas grāmatas apraksta var spriest, ka tajā būs jauni tēli, kuru gaitas nekādīgi nesaistās ar šajā vai iepriekšējā pārdomu rakstā minēto.