Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš Imperators teju kā Dievs uzradās uz Word Bearers (WB) leģiona dzimtās planētas Colhis, to primarks Lorgars no sirds nodevies šīs vienīgās patiesības un ideāla, ja uzdrīkstas teikt arī ticības, izplatīšanai, piedaloties diženajā Krusta karā un atgūstot cilvēces kolonizētās planētas, iekļaujot tās un vēlams, bet ne vienmēr, arī to populācijas Impērijas sastāvā. Varbūt ne vienmēr WB šo procesu piepilda tikpat veikli, kā citi leģioni, bet tad iekļaušanas procesa beigās var būt drošs, ka vēlāk nevajadzēs atgriezties pie nemieru plosītas pasaules, kurā kāds izdomājis tomēr sacelties.

Tad seko Imperatora personīgs lēmums ne tikai beidzot pēc vairāk nekā simts gadiem sodīt Lorgaru un viņa leģionu par Imperatoru kā Dieva sludināšanu, kas, kā vēlāki notikumi rādīs, maksās papildus leģiona lojalitātes zaudēšanu kritiskā stundā, kad koruptīvi spēki pavērš mīļo Horusu pret Cilvēces Impēriju. Ja vēl Imperators būtu izvēlējies par labu vienkārši smagi sodīt un pēcāk dot otru iespēju laboties, varbūt vēl WB paši neļautos tiem pašiem Haosa un Warp spēkiem, kuri savā varā pakļauj Horusu, bet viņam kāda iemesla pēc jānokaunina Lorgars un tā sekotā cita Ultramarines un tā primarka Roboute Guilliman priekšā. Līdz ar to labais nodoms tiek sagandēts teju uzreiz.

The First Heretic romāns aizsāks ar minēto sodu un kaunināšanu 43 gadus pirms Warmaster Horusa nodevības un pirmās lielās uz Istvaan V planētas. Šis ir kā vēsturisks romāns par WB un visiem sākotnēji labajiem nodomiem, lai it kā palīdzētu cilvēci ievest apgaismībā, bet ātri top skaidrs, ka Lorgars jūtas vien aizvainots un visādi citādi apbižots, lai to izmantotu kā ieganstu atriebībai pret nu jau par viltus Imperatoru saukto valdnieku un ģenētisko tēvu.

Personāži, no kuru skatpunktiem grāmatas notikumi tiek atspoguļoti ir gan pats primarks Lorgars, gan vienkāršāki ļaudis, kā civiliedzīvotāja Sairīna, kurai palaimējas izdzīvot (paliek akla) Khur planētas galvaspilsētā Monarhijā, kad to kā sodavietu pirmajā daļā Imperators izraugās, gan viens no WB leģiona augsta ranga astartēm Argel Tal, kurš salīdzinoši ar citiem kolēģiem un cīņu brāļiem visilgāk noturas pretim koruptīvajiem spēkiem, kuriem tos pakļauj pašu primarks.

Pēc incidenta uz Monarhijas WB teju uzreiz parāda izpausmes uz āru, ka tā iekšienē, tā pārvaldīšanas stilā sāk noritēt pārmaiņas. Vairs WB nedod jaunatklātām planētām pārdomu laiku grib vai negrib tie pievienoties Impērijai labprātīgi. Ja ne, tad ne, bet diemžēl ‘’Nē’’ atbildes gadījumā iznīcību sagaidu simtprocentīgi visu populāciju. Tuvs Argela kolēģis un varbūt pat par draugu saucams biedrs Xaphan salīdzinoši ir krietni aizrautīgāks, tam pat ne prātā neienāk doma skumt par to, kādas gan kulturālās un cita veida vērtības šādi netiek iznīcinātas.

Nav jau gluži tā, ka viena vienīga izvēle tā pēkšņi būtu novedusi Word Bearers leģionu nodevības neceļos, lai vēlāk nekas nebūtu pašsaprotamāks, kā pievienošanās Horusam. Bet katru reizi, kad būtu bijusi iespēja uz mirkli iepauzēt, tik tiešām pārdomāt, ko grasās pasākt, tiek palaista garām. Aizvainojums un apkaunojums gan nesanais, gan ilgtermiņa pirms tam, ka Imperators, pēc uzrašanās uz WB planētas, to iekļaušanas Impērijā un tās leģionu sastāvā, ne ar vienu vārdu nav licis pirms tam pārtraukt iesākto. Kaut gan reliģijas un jebkādu dievu pielūgšana, kur nu vēl paša pielūgšana, it kā visiem zināms aizliegums. Šajā aspektā vēl nāk prātā vēlāk izveidojušamies pagrīdes grupa Lectitio Divinitatus, kas šajā gaismā atskatoties, liek apšaubīt, vai un kāpēc tik bargi un publiski WB un Lorgars tika sodīti.

Bet tādi nu ir notikumu apstākļi, vien lasītājam nākas tos izbaudīt, lai nonāktu līdz trešajai, noslēdzošajai daļai, kurā vairs nav pārsteigumu par to, kurā civilkara pusē WB nostājas. Vien nožēla, ka tā tam bijis jānotiek.