Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage

Manas pārdomas

Kad internets kļūst par vienu lielu, bet vienlaikus sadrumstalotu vietu, kur katram portālam ir vajadzīga sava parole, katrā saitā no jauna jāievada dati, ja ir iespēja un gribēšana no tā iegādāties kādu pakalpojumu vai preci, dienas beigās var justies pat neliela bezcerīguma sajūta, kur nu vēl, ja kādreiz rodas vajadzība kādu atrast, kurš retāk izmanto sociālos tīklus un pats nedod par sevi nekādu ziņu. Par laimi, 24gadus jaunajai Mejai Holandai un daudziem viņas domubiedriem eksistē daudzsološs un pasaulē ātriem soļiem milzu popularitāti ieguvušais Circle.

Aplis, kas vienuviet piedāvā tik daudz dažādu opciju, kas ļauj atvieglot, daudzkārt uzlabot ikdienas pieredzi interneta vidē, ka rodas jautājums, kāpēc gan tas tik lēni izplešas un ir tik gauss jaunu inovāciju ieviešanā, lai vēl vairāk, kā līdz šim, Aplis un tā piedāvātie servisi tiktu izmantoti teju visur. Lai tas ļautu uzlabot demokrātiju un politiskos ēnu kuluārus izvilktu dienasgaismā, lai mazinātu pat mazāko iespēju uz potenciālu noziegumu, jo zini, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka kaut kur ir kamera un varbūt pat vēl kādi citi sensori, kuri šo faktu fiksēs un nosūtīs momentā likumsargiem. Noslēpumi Apļa vīzijas skatījumā ir kā nozeigums pret līdzcilvēku un, ja vēl nav, tad drīzum drīz būs varbūt pat sodāms.

Mejas sākums jaunajā darbavietā (uzsāk klientu apkalpošanā  jau no paša sākuma piepilda un pat pārspēj līdz tam dzirdēto. Algas apjoms ,vismaz grāmtas pašā sākumā droši vien komercnoslēpums, salīdzinoši ar iepriekšējo darbavietu netiek minēts, bet atvērtā un draudzīgā vide, kolēģu izpalīdzība un citi faktori nesalīdzināmi. Tas nekas, ka klienta atsauksmju par saņemto servisu nedrīkst būt zemāka par 95 no 100 (ja eksistē reāli, tad absurdi). Tas nekas, ka eksistē obligātas un it kā par pusobligātām sauktas kolektīvās aktivitātes ārpus apmaksātā darbalaika, kuru neapmeklēšanas rezultātā jāattaisnojas, kur un kāpēc citur esi bijis, kam papildus aktīvi un tikpat kā visu nomoda laiku jāizmanto Circle piedāvātie sociāli tīkli, ja nevēlies, lai tajos zemais reitings slikti apsoguļotos uz tavu pamatdarbu.

Katrs privātuma ierobežojošais faktors pats par sevi ne Mejai, ne citiem nešķiet kaut kas ārkārtējs un sašutuma vērts. Neviens arī romāna ietvaros nepamana, neizpauž bažas, ka to pašu privātums tiktu ierobežots. Visa gandrīz 500lpp romana ietvaros ir tik viens teikums, viena arīdzan tikai attiecīgajā lapaspusē parādījušamies tēla izteikta baža, kas tikpat ātri tiek pasludināta par nebūtisku faktoru, par ko nevajag satraukties. Tā arī krietni par sasteigtu šķita, cik ātri Circle spēj dzīve ieviest jauninājumus, cik ātri tas sakārto likumdošanu dažādās valstis par būtiskām izmaiņām, kuras tiek pasniegtas to labākajā gaismā kopējas drošības vārdā, bet notušēti vai pat nemaz nepieminēti citi faktori. Nav pat kāds ārējs dramatsisks faktors kā teroristu uzbrukums, kas liktu pastiprināt drošību sākotnēji it kā vien īslaicīgi, bet ar paliekošām pārmaiņām. Aplis kā korporācija sākotnēji pa mazam solim vien, bet vēlāk gandrīz neslēpti sāk uzvesties kā valsts pati par sevi, kurai nerūp citu uzliktie ierobežojumi, kura var tos ignorēt, jo Circle nu jau ir pārāk liels un varens.

The Circle kā lielās idejas grāmata ir pat ļoti laba. Sākot jau ar dažādo personīgo informāciju, kuru cilvēki paši brīvprātīgi ievieto interneta vidē, gan apsēstību ar ‘’patīk’’ atzīmēm un kvantitatīvo reitingu. Tā prātā nāk arī piemēri no koncertiem, kuros lielam skaitam ir izvilkti telefoni, lai to paši filmētu, bet jautājums, cik no tiem pēcāk tiek skatīti, cik kvalitatīvi tie sanākuši, kamēr tā vietā būtu varējuši baudīt to bez ekrāna starpniecības. Tā arī Meja, pati nemaz nemanot, ieslīgst arvien dziļāk Circle filozofijas purvā, tik ļoti kļūst teju vai par kulta/sektas Nr.1 biedru, kad vairs nespēj iztikt bez telefona rokās, kad ciemojas pie vecākiem un kad tiek palūgts izbaudīt vakaru, drīzāk apvainojas un ir šokā par viņu tumsonību, neizmantojot jaunās, tik superīgās iespējas, ir gatava zaudēt attiecības ar tiem. Un vēl dramatiskāk ir sarunās ar bijušo draugu Mercer, kurš cenšas ieskaidrot Mejai, ka eksistē būtiska cilvēku daļa, kura nevēlas to, ko piedāvā Circle, kuriem pat sagādā zināmas bailes to piedāvātā utopiskā (patiesībā Halovīnam iederīga distopija) pasaule, kurā ne sekundi vairs nevari pabūt vienatnē pats ar savām domām.

Diemžēl, lai cik daudzsološa un uz diskusijām raisoša nebūtu grāmata (nāk prātā arī fakts, cik gan liels populācijas procents izlasa noteikumus kaut kur piereģistrējoties, vai pēc izmaiņām, piemēram, to ar drošību, privātumu utml saistītu noteikumu izmaiņās), tad diemžēl jo tuvāk romāna beigas, jo jūtamāks ir pat niecīgākā sakarīga sižeta trūkums. Vismaz sižetiskais stils tiek ieturēts līdz pat pašām beigām un arī epilogā, kur pēkšņi pasaule neattopas un tikpat aši neatgriežas grāmatas sākumpozīcijā. The Circle vietā drīzāk būtu ieteicama kāda dokumentāla non-fiction grāmata, kura apspriež šo pašu tematiku.