vLinks uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Mira
Manas pārdomas
No malas varētu šķist, ka Džūdijai 43 gadu vecumā vairāk vai mazāk, kā jau jebkuram, varētu būt sanākusi izdevusies dzīve. Ir sasniegti stereotipiskie mērķi ar sievu, bērniem, kuri jau drīz paši savā dzīvē, kā arī stabils darbs bērnudārzā, kas ir daļa no lielākas Waldof izglītības kompleksa līdz pat divpadsmitajai klasei. Tomēr, kā tas nereti gadās, tad ārējā fasāde var būt maldīga, aiz kuras slēpjas ne tas vien, kas iespējams kalpo, kā vainu mīkstinoši, bet ne attaisnojoši apstākļi.
Mīļais vīrs Rasels jeb vienkārši Rass jau teju trīs gadus šķiet ir precējies drīzāk ar savu doktorantūras darbu, liekot Džūdijai sajusties labākajā gadījumā attālā otrajā vietā. Tikmēr ar dēlu Skotu vairs reti kad sanāk atrast kopīgu valodu, bet meita Megija, kura jau apmeklē augsto skolu, nu ‘’atklājusi’’ reliģiju un ir dusmīga gan uz vecākiem, gan uz Waldorf skolas sistēmu par līdz tam tai samācītajiem meliem un nekrietnajām nepatiesībām.
Ar viso šo uzskaitīto, vai var vainot pēc izklaidēm un intelektuālākām sarunām (tas gan vien pašā sākumā) izsalkušo Džūdiju, kad tā nejauši iepazīst dēla akapella kora biedru sešpadmit gadīgo Zaku, kuru pēc vienas kora nodarbības pats Skots piedāvā, ka māte to var līdz mājām aizvest. No šīs vienas reizes un dažiem 18+ stila pārmītiem jokiem varbūt nekas arī neuzsāktos, bet tā nu liktenis lemj, ka pati skolas vadība piespēlē izdevības. Katru gadu uz Ziemassvētkiem Džūdija palīdz sagatavoties rokdarbu un amatniecības labdarības tirdziņam, un tā nu šogad Džūdijai likts uzraudzīt Zaku, pieskatīt viņu. Kā par nelaimi vai tieši otrādi, Zaks ir tiks aizrautīgs skolas amatniecības telpu izmantotājs, ka tam jālūdz, lai Džūdija ziedotu savu brīvo laiku arī brīvdienās, jo viens pats Zakam tur nav ļauts darboties, bet tādās tuvumā nav neviena nav, kas neļautu piezagties sliktām, nepareizām domām.
Viena nejauša darbība, iekšēji sakrājušās dusmas uz vīru par viņas atstāšanu novārtā, lai tiktu izmantota iespēja skūpstam, kas gandrīz jau tajā pašā reizē izvēršas arī tālākās darbībās, bet romāns dod tēliem iespēju apdomāties un pārdomāt savu rīcību, jo tos tikpat nejauši iztraucē, bet ne tā lai redzētu, kas notiek, Zaka māte. No Zaka puses puisis nav nekāds mazais bērns, lai nesprastu, ko pats dara, bet noteikti lielāka atbildība un teikšana pieder Džūdijai kā pieaugušajai. Kas zina, ja ne Zaka klases un kora biedrenes Fairenas neizskaidrojami noraidošā un ignorējošā attieksme pret Zaku pēc kopīgi pavadītas nakts, kad pašam puisim šķitis, kā viss bijis un noritējis pēc labākajiem standartiem, Zakam nebūtu pēc tam bijis iegansts uzsākt ar Džūdiju, ko vairāk.
Viscaur grāmatai vijas cauri arīdzan nesen mirušās Džūdijas kolēģes un vēl ilgākas tuvas draudzenes Bobijas nāve pēc smagas un ilgstošas cīņas ar vēzi, kam Džūdija joprojām nav tikusi pāri. Tā arī ik pa brīdim atmiņas fragmenti no bērnības laika Rietumvācijā, kur dzīvots tēva darba dēļ, un ar traumām tajā laikā attiecībā uz vecākiem – mātes garīgo saslimšanu un tēva sānsoli, kuru Džūdija nejauši uzķer. Tā teikt, dienas beigās, pavisam sakarīgs cilvēks (Džūdija), kuram tā negadās… Ja vien bez darba un ģimenes dzīves pašai būtu kāda sevis izklaidējoša nodarbe, lai vērstu domas citā virzienā.
Goodreads lapā The Kingdom of Childhood vidējais kvantitatīvais vērtējums nebūt nav uzskatāms par augstu, bet tīri personīgas aizdomas, ka tas drīzāk saistīts ar grāmatas acīmredzami kontroversālo tematiku, kas pašsaprotamu iemeslu dēļ ir tabu. Bet citādi romāna prozu, tās sižeta gaitu un notikumu attīstības loģiku par sliktu un zemē metamu nevarētu saukt. Romāns pat sevi piebremzē un neiet tik tālu, lai nostādītu galvenos tēlus publiskā skandālā. Pietiek jau ar pašu individuālo attiecību un psiholoģisko drāmu. Džūdija un Zaks ir vismaz tik atbildīgi, lai izsargātos, bet bez grūtībām ir iespējams saskatīt sižeta attīstības variantu, kurā tas tā nav.

1 doma par “Rebecca Coleman – The Kingdom of Childhood”