Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Hadžars Darkans, pūķa sirds gabala (gabaliņš būtu precīzāk, bet pamazināmā forma tā kā neiederas stāstā) mantinieks, ā arīdzan sensenā pagātnē no dievu rokas saplosītā, bet vēl šobaltdien līdz galam nenomirušā Melnā Ģenerāļa, dvēseles gabala mantotājs, Dragon Heart sērijas piedzīvojumu gaitā sastapis nevienu vienu attiecīgā brīža spēka ziņā līdzvērtīgu vai pat pārāku pretinieku. Salīdzinoši mazāk un reizēm ar sākotnēji mainīgām attiecību dinamikām līdzās bijuši vairāki kompanjoni vai draugu, no kuriem daži bijuši ‘’brāļa’’ uzrunas cienīgi. Šoreiz #11 grāmatas Path to the Unknown sākumā par šiem otriem minami un atzīmējami Anisa un viņas brālis Toms, no kuriem Toma stāstam un dzīvei piešķirts traģiskāks ceļš.

Tomēr, lai cik spēcīgs no grāmatas uz grāmatu Hadžaram nebūtu lemts tapt, tad Darnasas imperatoram Morganam kā spēka, bet vēl jo vairāk intrigu un shēmošanas ziņā, lai novietotu citus dzīves spēles kauliņus, tai skaitā Hadžaru, sev vēlamajās vietās, būtu gatavs plānu B un C vai pat citu rezerves plānu vajadzības pielietojumam līdzās nestāv teju neviens cits.

Varbūt vienīgi vēl kaimiņu Laskanijas tāda kā imperatore reģente, bet tad jāsāk apšaubīt, cik pārdomāts bijusi militārā konflikta aizsākšana ar Darnasu. Diemžēl autora Kirill Klevanski rakstnieka talantam nevar piedēvēt spēju intriģējoši uz lapas padarīt dzīvu paša izveidotās milzu pasaules politiskās dzīves un impēriju savstarpējo internacionālo attiecību dinamikas līkločus. Tā vien šķiet kādā brīdī iešaujas viena no ‘’lielajām idejām’’ kādai ainai, kad par piemēru uzrodas orku armija, kuras līderi Stepfangu Hadžars pazīst un pat ir bijis draudzīgās attiecībās, ir plaša kaujas cīņu ainas, bet nākošajā grāmatā par tādiem orkiem tiek tikpat kā aizmirsts, un ir labi ja garāmejošs pieminējums.

Vai citā piemērā, kas laikam ilustrē vismaz paša autora izpratni par savām spēcīgajām pusēm, kad pēkšņi tiek izlaisti trīs kardarbības gadi, lai pēcāk atgrieztos pie izšķirošajām kaujām, kurās joprojām abās puses kaujā piedalās vairāki miljoni. Tas vēl varbūt būtu saprotamāk, ja neeksistē sērijas stāsta maģisko spēku un kultivācijas ceļa līmeņu īpašnieki, kuri dažās minūtēs spējīgi nogalināt tūkstošus un nekas neliecina, ka trīs gadu starplaikā konfliktu dominētu mazas sadursmes.

Noteikti par galveno pozitīvo, kas sērijai piemīt, kā dēļ varētu to turpināt līdz pat divdesmit otrajai (pēc nosaukum šķietami pēdējai) grāmatai, teju vienīgais iemesls būtu Hadžara kultivācijas ceļa kāpumi – līmeņu ziņā tikai uz augšu -, tēla izaugsme un kritumi, kad ne vienmēr izaugsme ir lineāra uz labo pusi, kad jāsaskaras ar citu tēlu izliktajiem šķēršļiem. Starp tiem, bez nosacīti parastā cilvēka imperatora Morgana, pieskaitāmi tādi seni indivīdi kā Murgu dievs Helmers, kurš gan uzmācas pārsvarā vienīgi Hadžaram, kā arī pūķu virsvaldnieki un to impērija, kurai līdz šim slepeni klanījušies visu dižo septiņu impēriju valdnieki, kuriem nu šķiet pacietības mērs pēc dažu imperatoru izdarībām pienācis gals. Reizēm gan ir arī pa kādam saistošākam filozofiskam pārdomu fragmentam, lai pēc tam mestos atpakaļ ierastākā (kārtējā) cīnu ainā.

Ne šajās divās, ne vairākās pirms tam nekas neliecina, ka autora sižeta stils šajā sērijā varētu mainīties. Bet ar to visu tomēr neatmetu cerības, ka ar lielāku rakstveža pieredzi, šis tas daudzslāņaināks un labā ziņā komplicētāks būtu turpinājumos atrodams. Kaut gan reizēm var just sērijas izcelsmi interneta vidē, kur tā publicēta pa nodaļām, kas tad atsaucas uz vietumis manāmo saskaldību stāstā. Zinu, ka vismaz sērijas sākuma grāmatas šādā stilā publicētas, bet ne cik tālu un vai varbūt pat pēdējās sērijā.