Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Andersen Press

Manas pārdomas

Jaunieša Kamerona bērnība nebūt nav bijusi no tām vieglākajām, kad vien astoņu gadu vecumā māte, kā vienīgo glābiņu, lai paglābtu sevi un dēlu no varmākas tēva, radusi vairākkārtīgā bēgšanā un dzīvesvietas maiņā. Šķiet ne policija, ne tiesvedības ceļā nesaskata risinājumu, bet pašas izvēlētā metode acīmredzami nesniedz vēlamo, jo pirmajā nodaļā nākas bēgt jau piekto reizi. Šoreiz attiecīgajā lokācijā izdevies nodzīvot gadu un pieņemu, ka līdzīgi varētu būt iepriekšējās reizēs.

Kārtējo reizi Kamerons ir spiests iejusties jaunā skolā, kuru apmeklē ar īsto vārdu. Vismaz ir iknedēļas zvani (ar nereģistrētu priekšapmaksas numuru), ar mātes vecvecākiem, kaut gan nedrīkst atklāt būtiskas detaļas un sarunas izvēršas tukšās liekvārdībās. Teju vai atliek vēl mātei sākt izmantot kredītkartes ar savu vārdu, lai būtu vēl viens iemesls pārsteigumiem un šausmu pilnam šokam, ka atkal jāmūk. Labi, ka The Dogs grāmata gana ātri (nav jau daudz lpp, lai lieki izplūstu garumā) maina pamatsižeta būtību un sākums ir vien paskaidrojošais fragments, kas ļautu nolikt galveno varoni spoka apsēstā mājā ar traģisku iepriekšējo iemītnieku vēsturi.

Acīmredzami Kamerons kā tēls gan sava vecuma dēļ, gan pats par sevi klasificējams kā neuzticams tēls. Kā attiecībā uz paša vecāku attiecību stāvokli, tā varbūt vienkārši aktīvu fantāziju, kurā meklē glābiņu no iepriekš minētā, lai jaunajā mājvietā nebūtu garlaicīgi, lai nenāktos domāt par paša realitāti. Tomēr pats Kamerons ir pilnā pārliecībā, ka dažas naktis pēc ievākšanās manījis puikas spoku, kas turklāt ģērbies vecmodīgi. Turklāt vēlāk vēl sāk dzirdēt puikas (vārdā Džekijs) balsi, ar kuru sarunās gūtā informācija, ko papildina nolaistās mājas pagrabā atrastie priekšmeti un citi paveidieni, liek sliekties par labu versijai, ka ar Džekiju un visticamāk abiem vecākiem reiz noticis kaut kas šermuļus uzdzenošs.

Atliek vien lasītājam pašam izlobīt, kas ir patiess, kas varbūt vien Kamerona izdomāts, bet, kā izmeklētājam, Kameronam ir savs nosacīts talants un spējas, kuras citiem pietrūkušas teju piecdesmit gadus kopš paša Džekija tēvs pats miris īpatnējos apstākļos, kad to saplosījuši paša suņi, ko traģiski papildina oficiālā versija, ka vien dažas nedēļas pirms tam Džekija māte kopā ar dēlu un savu mīļāko aizlaidusies. Nevar nepamanīt situācijas līdzību ar Kamerona pašreizējo, kas kalpo kā gana labs pretarguments, kurā puikas aktīvā fantāzija vien papildinājusi īpatnējus, bet patiesībā nekaitīgus atradumus mājas tumšajā pagrabā, un papildinājusi to ar kaut ko pārdabisku, bet piedomātu.

The Dogs grāmatas vājās puses ir pats iesākums, kur ieganstu, lai pārceltos uz spoka apsēstu māju, varētu izdomāt labāku, tā arī kulminācija un pats noslēgums, kur pārdabiskie elementi atstāti lasītāja interpretācijai, drusku noplok salīdzinoši ar pat ļoti interesanto sižeta vijīgo ceļu starp pirmo un pēdējo nodaļu.