Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zinātne

Manas pārdomas

Nameja Gredzens iesākas ar diezgan traģisku notikumu virkni pavisam vēl jauna puiša Kaspara dzīvē, kad raganu tiesas dēļ, kura nāvei uz sārta nolēmusi viņa māsu Zani nevien par ārlaulībā dzimuša zīdaiņa nomērdēšanu, bet arīdzan godājama kunga dēla apsūdzēšanu šajā negodā. Kaspars ar brāļiem un saimniecības galvu tēvu šķietami braši turas kopā, bet acīmredzami tēvs centies neizrādīt uz āru, cik ļoti pārdzīvojums sāp, un vien dažas dienas vēlāk pļaujas laikā saļimst uz lauka un vairs neatgūstas. Kamēr brāļi gatavi ar noliektām galvām turpināt sūri grūto darbu, Kasparā šo notikumu virkne aizšķil uguni, kas tā vien prasa nomest esošo kungu varu, atbrīvoties no to uzliktajam nastām, kas ļauj tiem baroties no vienkāršo zemnieku darba sviedru nastas un atriebt māsas, kā arī tēva nāvi.

Tikmēr otra perspektīva, stāsta skatpunkts aizved pie jau veca kņaza Gundara nāves gultas, kurš to jutis ir izsaucis vienīgo mantinieku no studijām Itālijā. Vēl cer tam nodot dzimtas leģendu par pašzemju valdnieku Nameju, kurš reiz valdījis pār savu tautu, nevis tur zemojies kādu citu priekšā. Kā stafetes kociņu nodot jaunajam Bogislavam misiju reiz realizēt, ko nav spējis viņš pats vai citi radi, bet piebilst, ka nevienam līdz šim nav sanācis arī atrast maģiskam artefaktam pielīdzināmo Nameja gredzenu, kurš pēc leģendām ļautu pieveikt visus naidniekus, kuri tā valkātājam stātos ceļā. Un tavu brīnumu, kad ar pēdējām pirmsnāves kustībām veicais Gundars nejauši saplēš no paaudzes paaudzē pārmantotu vāzi, kurā, kā izrādās, tas bijis paslēpts. Nu atliek vien Bogislavam no važu paklausības miega celt zemniekus un domubiedrus, lai Nameja mantinieks atkal varētu valdīt savā zemē.

Kamēr Bogislava tēlam saprotami tiek pievērsta lielākā daļa visai īsā romāna uzmanības, tad attiecībā uz Kaspara tēlu ar iesākuma ainām, kurās rodas motivācija mudināt citus sacelties, tā vien šķiet ar to arī apraujas. Vien krietni vēlāk un tad arī tik uz vienu mini ainu Kasparam lemts sastapt Bogislavu, izraut viņu no aizmiršanās starp gultu palagiem, lai atgrieztu to uz taisnīgā mērķa ceļa. Lai arī mirklis nozīmīgs un svarīgs, atgriezt censoni uz cīņas ceļa, lai atgūtu reiz zudušo troni, tad tas nenovēršami atstāj iespaidu, ka tēls nav izmantots pēc tā pilna potenciāla. Nebūt ne kartona ieliktenis, bet arī ne tāds varonis, kas apmests ar pienācīgu miesu uz tēla skeleta kauliem.

Bogislavam ar parasto zemnieku roku spēku, lai cik dedzīgi tie necilātu izkaptis un spriguļus vien nepietieks un bez atbalsta kādā citā kņazā un valdniekā nav pat ko aizsākt lolot cerības. Tādu sabiedroto Bogislavs rod grāfā, kanclerā Zamoiskī, kurš pirmais notic iespējamībai par jaunu valdnieku. Tomēr ne visi ir stāvā sajūsmā, kad starp vienkāršajiem zemniekiem, klaušiniekiem sāk paklīst runas par labākiem laikiem, kad tie sāk dumpoties un atteikties strādāt. Vienlaikus citu valstu kaimiņi, kā Zēdermanlande (izklausās pēc Zviedrijas paveida), kuri cer iekarot Vidzemes un Rīgas teritoriju, labprāt uzkurina Bogislavā cerības, sola atbalstu, lai tādejādi sētu nemierus ienaidnieka teritorijās un sekmētu paši savus mērķus

Vismaz paša Bogislava gaitas attēlots labākā stilā. Var reizē just vēlāka autora Aleksandra Grīna potenciālu Dvēseļu Putenis grāmatai, ir pazīmes no patriotisko noskaņu romāna, bet reizē ir arīdzan ļoti minimāli ar romānu papildināta vēsturiskā leģenda, ko gan pēc internetā atrodamās informācijas lielā mērā izdomājis autors pats. Nav tikai sauss vēsturiskais atreferējums bez pienācīga sižeta dramatiskuma un tēliem piešķirtas motivācijas, bet reizē šie aspekti nav izstrādāti aizraujošam romānam vēlamā līmenī.