Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nightmare pirmās triloģijas noslēgums atstāja galvenos varoņus Deniju, Tedu Goldu un Frenkiju gana apmierinātus un priecīgus par sasniegto uzvaru pār dēmonu/(inter)lūperu Karalieni, bet domājams visi trīs savos prātos pieļāva domu, ka ar to viss tomēr nebeigsies, ka lūperi vēl vismaz reizi mēģinās panākt savu, kas arī pierādās sērijas ceturtajā Nightmare Resurrection grāmatā, kad jaunā Karaliene nošarmē un izskalo smadzenes mediju mogulu Lanjē, lai varētu izmantot viņa privāto salu, kā bāzi, kur savairoties un pēcāk iekarot pārējo Zemi.

Kaut arī Karaliene joprojām apgalvo to pašu, ko iepriekšējā, ka lūperi nemaz nav tāds drauds, kādu viņus grib nomālēt, tad pašu rīcība vien atklāj patieso dabu un nodomus. Labi gribot, būtu varējuši agrāk izmantot portālus, lai pārceltos uz Zemi no savas dimensijas/pasaules un klusām uzsāktu dzīvi uz jaunas planētas, un varbūt laika gaitā pat nevienam nemanot būtu skaitliski pārākā rase, bet nē. Tā vietā tiek izvēlēts asiņainākais no iespējamiem variantiem, lai gan ieganstu min, ka pret cilvēkiem nedara neko tādu, ko cilvēks pats savai sugai nenodara, kā arī Denija vēlreiz saskarsies ar piedāvātu kompromisa, ja ļautu lūperiem savu, kas drīzāk izskatās un izklausās pēc nelabas distopijas ar valdniekiem lūperiem dievu statusā. Varbūt šis ir viens no tiem gadījumiem, kad paši sev iestāstījuši citiem iecerētos apmānus, vai arī divu dažādo rasu skatījums uz pasauli, dzīvi un izvēles brīvības iespējām ir pārāk atšķirīgs, lai rastu kopīgu valodu, sadarbību, kur nu vēl sadzīvot uz vienas planētas.

Tikmēr viss nav tik rožaini un vienoti cilvēku nometnē, kas reizē ļauj lūperiem iespējas mēģināt uzvarēt lielo cīņu. Un tā Goldam uzradušies jauni priekšnieki, kurus gan pieņem ar atvieglojumu, jo kopš trešās grāmatas Nightmare Revelation noslēguma atrast jaunas un reizē labas darba iespējas nav bijis tas vieglāk sasniedzamais. Tik šoreiz Goldam lieti der atcerēties, ka reizēm der uzmanīties, ko vēlies, jo jaunais galvenais, tiešais priekšnieks Trents šīs triloģijas laikā tāpat kā Bensons atklās sevi, kā pārstāvi vēl no citas dimensijas, kuriem ne cilvēce, ne lūperi ir augstā vērtē. Rase, kuri pārdesmit miljonu dzīvības uz citu planētas šur vai tur neko diži nenozīmē, ja vien par pašu sauktā spēle nav tikusi izjaukta.

Varbūt citā triloģijā, citos sērijas turpinājumos par viņiem autors David Longhorn gribēs atklāt kaut ko vairāk, kaut arī pagaidām noslēdzošā sestā grāmata izdota pirms četriem gadiem, jo noslēgums atstāts gana plašai interpretācijai un noteikti scenārijiem, kuros atkal lūperu vai Trenta/Bensona personu draudi par sevi atgādina.

Vienīgais, kas nedaudz pabojā Nightmare otro triloģiju, ir fakts, ka tajā lūperi ir atklāti, kā būtnes no citas pasaules un dimensijas. Rezultātā no šausmu žanra ar naidīgiem dēmoniem, tā drīzāk liek to skatīt caur iekarojošu citplanētiešu stāsta prizmas, pat ja šajā gadījumā citplanētieši neizmanto kosmoskuģus, lai nokļūtu līdz Zemei, un pie viena spēj pārņemt iekārotā cilvēka ķermeni vai imitēt to dažu sekunžu laikā, kad oriģinālais indivīds vairs nav nepieciešams un pirms atbrīvoties no tā, vislabāk to saplosīt pēc iespējas sīkāk un nežēlīgāk.