2018.gadā izlasīto grāmatu top 12

Gandrīz vai neticās, ka šis, neskaitot pirmo pusgadu, ir jau ir ceturtais pilnais gads kopš esmu aizsācis rakstiski paust (pār-)domas un sajūtas par izlasīto/noklausīto. Tāpat kā iepriekšējos gados, pirms ķeros pie gada topa vispirms neliela statistikas deva.

Tātad gads veiksmīgi noslēgts ar 153 grāmatām un aptuveni 53 013 lpp, un vidēji 346,49lpp uz vienu grāmatu. Aptuveni, jo ne vienmēr izvēlētajam izdevumam, kuru esmu atķeksējis Goodreads lapā, ka lasu, sakrīt ar manā rīcībā esošo vai reizēm vispār norādītais lpp skaits, piem., ir 0 vai kaut kādas padsmit.

Pati īsākā ”grāmata” ir super-īss stāstiņš Vignette no The Dresden Files sērijas – vien nieka trīs lapaspuses, bet pati garākā, pie reizes ierindojoties topa pirmajā vietā, ir trešā (no paredzētajām desmit) The Stormlight Archive sērijas grāmata Oathbringer.

Kā vispopulārākās grāmatas gods, ko šogad sanācis izlasīt, ar vairāk nekā diviem miljoniem vērtējumu Goodreads lapām, tiek Pūķa Ķērājam.

Tikmēr ar nieka četriem vērtējumiem, ieskaitot mani, ir The Last Submarine Hunter. Īsa, bet interesanta audio novele, ar papildus dažādiem skaņu efektiem, ne tikai vienkārši ierunātā. Neaizņem daudz laika un ir vērts noklausīties, ja ir tāda iespēja. Pēdējais zemūdens mednieks arī ir lielisks piemērs lapaspušu ziņā, jo tai nav klāt norādīts aptuvenais lpp skaits, ne arī kāda cita izdevuma versija.

Bet nu tad galu galā varam ķerties pie gada top12. Ja nu kāds vēl nav pamanījis, tad katra mēneša beigās izraugos to, kura patikusi visvairāk, kas attiecīgi krietni atvieglo topa sastādīšanas procesu. Lielākas galvassāpes gan rodas, lai izšķirtos par secību, un šajā gadā, šķiet izteiktāk kā iepriekšējos, secība lielā mērā, izņemot līderi, varētu atšķirties, ja tiktu sastādīts citā mirklī.

Topa listē ir iekļuvušas gan audio grāmatas un grafiskās noveles, gan grāmatas no non-fiction žanra. Varbūt neliels pārsteigums, ka četras jeb vienu certuto daļu sastāda Sandersona grāmatas, turklāt visas trīs no jau pieminētās The Stormlight Archive sērijas. Tas domājams tikai apliecina šī autora talantu, un noteikti turpināšu ceļu viņa daiļradē.

Aiz Sandersona kā nākamais biežāk pārstāvētais autors ir Stīvens Kings ar divām grāmatām (pārējiem pa vienai), un tāpat kā Sandersona un arī citu iesāktu sēriju gadījumā, ceru uz kaut cik pieņemamu progresu. Protams tiks iesāktas vairāk jaunas sērijas, nekā pabeigtas vai tikts līdz pēdējai izdotai, bet tomēr.

Diži nekad neesmu aizrāvies ar mērķiem, kā vien tas pats vienkāršākais – kopējais grāmatu skaits, kuru palielinu par vienu uz 154. Bet vidējo lapaspušu skaitu gan gribētos lielāku. Tādēļ vismaz līdz kādam Oktobris vai Novembrim nepievērsīšu pārlieku uzmanību tam, vai esmu priekšā vai aiz grafika.

Zemāk tad attiecīgais 2018.gada top12 ar visiem linkiem uz plašāku rakstu, ja ir interese to izlasīt. Paldies visiem, kas viesojošies šogad manā blogā un veiksmīgu, grāmatām bagātu jauno gadu!

8058301

12) Jim Butcher – Ghost Story (The Dresden Files #13) (Februāris)

6096829

11) Jeff Lemire – Essex County (Novembris)

7723542

10) W. Bruce Cameron – A Dog’s Purpose (A Dog’s Purpose #1) (Aprīlis)

68429

9) Brandon Sanderson – The Well of Ascension (Mistborn #2) (Septembris)

22040598

8) Scot McCloud – The Sculptor (Decembris)

11573

7) Stephen King – The Dead Zone(Augusts)

30342581

6) Craig Alanson – SpecOps (Expeditionary Force #2) (Jūlijs)

10629

5) Stephen King – Christine (Oktobris)

17332218

4) Brandon Sanderson – Words of Radiance (The Stormlight Archive #2) (Maijs)

7235533

3) Brandon Sanderson – The Way of Kings (The Stormlight Archive #1) (Janvāris)

33864676

2) Anne Applebaum – Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933 (Marts)

34002132

1) Brandon Sanderson – Oathbringer (The Stormlight Archive #3) (Jūnijs)

Izlasīju, lasu, lasīšu #131 (10.12-23.12)

Pēdējo šī gada divu nedēļu kopsavilkums izlasīto grāmatu ziņā noslēdzas grafisko noveļu zīmē, bet vienlaikus arī ir brīdis, lai izmantotu svētku dienu brīvo laiku un ar pilnu jaudu uz visiem aprgriezieniem iesāktu jauno gadu.

Tiek iesāktas arī vairākas sērijas – viena kriminālromānu žanrā un divas citas zinātniskajā fantastikā, bet pēc tam izmēģināšu tik daudz dzirdēto un manīto Džordža Mārtina rediģēto Wild Cards sēriju, kā arī šajā gadā atklāto spēles Warhammer 40k plašo grāmatu klāstu.

Gand kalendārais, gan ceturtais pilnais bloga gads būs noslēdzies. Palikuši vēl divi raksti – vieglākais no tiem būs izvēlēties šī mēneša top grāmatu, bet pēc tās varēšu palauzīt galvu par secību, kādā sarindot 2018.gada topu.

Attiecībā uz Goodreads kvantitatīvo izaicinājumu pagaidām vairāk sliecos, ka darīšu kā pirms gada un palielināšu skaitli par vienu uz 154, bet tad jau manīs, kad pienāks brīdis.

Izlasīju:

18373361

Alan Moore, Dave Gibbons – Watchmen

22040598

Scot McCloud – The Sculptor

Noklausījos:

16343

Agatha Christie –  The Mysterious Affair at Styles (Hercule Poirot #1)

Lasu:

30689405

Nicholas Sparks – Safe Haven

9424053.jpg

Alastair Reynolds – Blue Remembered Earth (Poseidon’s Children #1)

521052

Patricia Kornwell – Postmortem (Kay Scarpetta #1)

36421253.jpg

Joseph Fink – Alice Isn’t Dead

8635638

Thomas L. Muldoon – An Execution of Honor

Klausos:

22668803

Daniel Suarez – Influx

40089999

J.S. Morin – Galaxy Outlaws (The Black Ocean #1-16.5)

Lasīšu:

625603.jpg

Dan Abnett – Horus Rising (The Horus Heresy #1)

Klausīšos:

9714039.jpg

George R.R. Martin (editor) – Wild Cards (Wild Cards #1)

Alan Moore, Dave Gibbons – Watchmen

18373361

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: DC Comics

Manas pārdomas

Par Watchmen komiksu vispirms uzzināju tās filmas versijā, un kaut arī ir mēģināts vairākkārt noskatīties reizēs, kad filma tikusi translēta pa TV, tas vienmēr bijis tik vēlu, ka nekad neesmu noturējies nomodā līdz beigām, bet, lai pats  atrastu internetā un noskatītos, neesmu vēl saņēmies . :D Tik un tā no tā, ko ir sanācis redzēt (un dzirdēt atsauksmēs pirms tam), varēja manīt, ka Watchmen nav ierastie kostīmos tērptie supervaroņi. Reālā pasaule šajā variantā tiek ņemta vērā nopietnāk, un ir tikai viens patiess supervaronis ar attiecīgu izcelsmes stāstu (Dr. Manhetens).

Wathcmen komiksā sastopami gan vienkāršais cilvēks, kurš ir pietiekami drosmīgs, lai īstenotu aicinājuma sajūtu cīnīties pret noziedzību veidos, kādos to nespēj likumsargi, gan tādi, kuriem ir acīmredzamas novirzes un var tikai priecāties, ka viņi ir izvēlējušies darboties labo spēku pusē. Par tādiem noteikti apzīmējami divi maskotie varoņi – Roršahs un Komiķis/Komediants. Kamēr viens ciniski apzinās pasaules stāvokli un savu vietu tajā, izmanto katru dāvāto iespēju, lai nodrošinātu sevi un nebaidās no tā, kas viņš ir, tikmēr otrs pieturēsies pie principiem, neskatoties ne uz ko, pat ja tas prasītu viņa dzīvību.

Grāmata aizsākas ar Komiķa nāvi, bet ir 1985.gads un ir pagājusi gandrīz desmitgade kopš maskotie varoņi, izņemot Komiķi un Dr. Manhetenu,kuri darbojas valsts labā, ir aizliegti, tādēļ maz kuram rūp šāda veida pavērsiens. Masu medijos tas noteikti neizraisa nekādu saviļņošanos, tikai Roršahs turpina cīņu un uzņemas detektīva lomu, lai noskaidrotu, kurš nogalināja vienu kolēģiem, un vai tikai nebriest lielāka konspirācija, kuras briesmām pakļauti gan viņš pats, gan citi Roršaha laika biedri.

Noskatoties šo dokumentālo video par komiska tapšanu (nedaudz arī par filmu) izpratne un novērtējums par stāsta komplekso dabu un daudzajām vēl joprojām aktuālajām tēmām tikai pieaug. Wathcmen pasaulē briest Trešais pasaules karš, spriedze starp divām lielvalstīm (ASV un PSRS) tikai palielinās. Loģiski domājot abām valstīm pieejamie kodolieroči atturētu no gan vienu, gan otru no atklātas konfrontācijas un faktiska pasaules gala, bet absolūti drošs nevar būt ne par ko. Vai šajā gadījuma varoņi var palīdzēt atrisināt potenciālo konfliktu vai tikai padarīt visu vēl sliktāku? Kas būtu pieļaujams lielāka labuma vārdā?

Neesmu klasisko supervaroņu komisku fans un labāk izvēlos lasīt grafiskās noveles un mangu, kurā tādu nav, bet Watchmen tāds nav, attēls ar notraipīto smaidiņa zīmotni ir jau ikonisks un zinātājs nesajauks to ar neko citu. Komikss ir bagāts ar prozu ne tikai ilustrāciju paneļos, bet pēc katras nodaļas pievienotais gandrīz vai papildus materiāls ar fragmentiem no izdomātām grāmatām vai avīžu rakstiem piešķir krājumam papildus šķautni. Patika gandrīz ar lielo sižetu nesaistītās ainas no laikrakstu stenda un dueta pie tā – laikrakstu tirgotājs un jaunietis, kas diendienā lasa tur tirgotos komiskus – vienīgais pasaulē, kurā supervaroņi reāli eksistē, dominē komiski par pirātiem. Šeit vēl noslēdzoši pievienoju cita lasītāja viedokli.

Agatha Christie – The Mysterious Affair at Styles (Hercule Poirot #1) (Audio book)

16343

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kaut arī detektīvu žanrā Agata Kristī ir viens no lielākajiem vārdiem līdz šim esmu viņas slavenākos detektīvus kā Erkilu Puaro un mis Mārplu saticis vien dažādās ekranizāciju versijās, bet ne grāmatu formātā. Tādēļ pirms vēl gads nav cauri mazs solis apņemšanās virzienā to labot.

Mistērija ap mistisko notikumu – sirmās un turīgās Emīlijas Ingltorpas nāve – tad arī ir notikums, ap kuru virpo viss pārējais šajā grāmata gan slaveno ūsu īpašnieka Puaro izmeklēšana un dedukcijas prasmju demonstrējumi, drusku asistējot viegli ietekmējamajam Artūram Heistingsam, gan visu pārējo potenciālo aizdomās turamo izturēšanās. Vieni, starp tiem arī vainīgie, nekavējas nāvi norakstīt uz vecumu un vājo sirdi, tomēr tajā pašā laikā dažiem šķiet aizdomīgi attiecīgās dienas notikumi, un ka tiem tik ātri seko Emīlijas nāve. Tādēļ talkā tiek saukts Erkils Puaro, lai saliktu visu pa plauktiņiem

Kā jau klasikai piederoša sērija, tad loģiski, ka grāmatā sastopamas tādas par žanra klasiku kļuvušas ainas kā visu sapulcināšana vienkopus, lai Erkils Puaro varētu gari un plaši izklāstīt, kas un kā tieši noticis, pirms starp citu atklāt vainīgo. Starp citu, jo nozīmīgāks ir veids kā līdz tam nonākt, nekā pati slepkavas identitāte. Lasītājam kopā ar Heistingsu tiek piedāvāts ne viens vien māneklis, kuru apsvērt attiecīgajai kandidatūrai.

To zinot jau laikus, nedaudz pazūd spriedze, kad Erkila Puaro vanaga acs tiek kādam pievērsta konkrēti. Vienlaikus nevar arī nesaskatīt meistara pieliktu roku, jo proza un ceļojums no vāka līdz vākam bija augstā līmenī, atliek tikai jaunajā gadā atlicināt laiku sērijas turpināšanai.

Diana Gabaldon – Drums of Autumn (Outlander #4) (Audio book)

10988

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Diāna Gabaldone un viņas Svešzemnieces/Outlander sērija arī ar ceturto Drums of Autumn grāmatu mani kā romantiskā žanra skeptiķi turpina ievilināt dziļāk un dziļāk. Atliek vien ar laiku saprast, cik liels tas ir vēsturiski romantisko romānu nopelns un cik pašas autors pirksts. Atšķirībā no iepriekšējām trim šajā lielākā uzmanības centrā ir Klēras un Džeimija Freizera meita Brianna un viņas attiecības ar vēsturnieku Rodžeru.

Abi eksistē pasaulē, kurā pateicoties seniem akmens apļiem līdzīgiem kā Stounhedža ir iespējams ceļot atpakaļ laikā, kur tagad mitinās abi Briannas vecāki. Noslēdzoties iepriekšējai Voyager grāmatai Klēra un Džeimijs tik tikko bija nonākuši britu amerikas kolonijās un plašo iespēju zemē. Līdz pilsoņu karam starp ziemeļu un dienvidu štatiem ir vēl daudzi gadi, bet apzinoties, cik nenovēršama ir vēsture un cik veltīgi bijuši mēģinājumi agrāk tos novērst, Freizeru pārim ir labi un rūpīgi jāizšķiras par katru nozīmīgu izvēli.

Briannas vēlme iepazīt bioloģisko tēvu ir tik liela, ka viņa nenoturas un viena pati dodas pagātnē. Turklāt līdz galam neapdomā, ka ne visiem pieņemamais viņas laikā būtu tāds pats pagātnē, un šķiet nesagatavojas iekšēji tam, ka divsimts gadus tālā pagātnē dažādas sociālās normas visai krasi varētu atšķirties no vispārpieņemtās ikdienas viņas laikā, kādēļ šis tas nāk par viņas galvu un citām ķermeņdaļām visai krasi. Piemēram, bikšu valkāšana – šāds skats nevienā vien izsauc saniknotu reakciju vai vismaz sašutuma pilnu skatu no abu dzimumu pārstāvjiem. Briannas raksturs ir lielā mērā Džeimija nopelns, spēj būt stūrgalvīga un, ja kaut ko ieņem galvā, tad tā tam jānotiek.

Briannas un Rodžera attiecību jautājumā, kā arī citviet grāmatā, centrālo tēmu lokā ir mīlestība (kā jau žanram piederas), gods un tā aizstāvēšana, pienākuma apziņa gan lokāli un personīgi, gan plašākā mērogā, uzticība un spēja uzticēties citam u.c. Kaut arī vidējais kvantitatīvais vērtējums Goodreads saitā ir krietni virs četrām zvaigznēm, ļoti labi varētu saprast tos, kuriem šī šķistu līdz šim brīdīm sliktākā sērijas grāmata, kaut arī šķiet tas vairāk gan būtu noveļams uz nepamatotām ekspetācijām, jo Klēra un Džeimijs ieņem otrā plāna lomas aiz abu meitas un viņas mīļotā attiecībām, īpaši, ja ir gaidīts pretējais.

Citu tematiku skaitā autore caur Klēras tēlu pieskaras vergu un vergturu tematikai, kad Klēra nonāk smagas izvēles priekšā un viņas un Džeimija īpašumā nonāk vergi. Atbrīvot viņus nebūtu gandrīz nekādas jēgas, ja tikpat ātri viņi nonāktu kāda cita kontrolē. Vai ir vērts atbrīvot sevi no vergtura statusa, ja labi apzinies, ka citviet tevis ‘’atbrīvotās’’ personas piedzīvos smagāku un nežēlīgāku likteni?

Vēl starp citu lasītāju atsauksmēm manīju, ka nav patikušas dažviet izstieptais sižets vai kāda cita novirzīšanās no galvenajām stāstu līnijām, bet nevarētu teikt, ka tas ceturtajā sērijas grāmatā būtu kas izteikti jauns. Īpaši acīs iekrita viens mirklis kaur vairāku lapaspušu garumā lasītājs jau labu laiku zina vairāk kā viens tēls individuāli un atliek tiek kost pirkstos, kamēr tēli viens otru pārprot vai nesaprot līdz galam. Ar visu to pagaidām, kamēr vēl neesmu noklausījies visu līdz šim iznākušo sēriju, neskaitot mazās noveles, vēl pieturēšos subžanram šīs sērijas ietvaros.

Scot McCloud – The Sculptor

22040598

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Self Made Hero

Manas pārdomas

Deivids Smits ir jauns mākslinieks (skulptors), no kura laimes zvaigzne šķiet ir novērsusies uz neatgriešanos. Pēc pirmajiem slavas gadiem, kad Deividu apmirdzēja bagāta un ietekmīga sponsora saule un dāvātās pazīšanās, ir iestājies depresīvs dzīves posms bez lielām cerībām izlauzties atkal. Turklāt fakts, ka gan vārds, gan uzvārds ir visai plaši izplatīts un ka reizēm jāievieš skaidrība, ka viņš nav tas vai cits Deivids Smits, tikai pieber brūcei sāli.

Deivida sapnis nav vienkārši tapt bagātam un pārtikušam ar savām skulptūrām, viņa mērķis ir atstāt paliekošu mantojumu un ierakstu mākslas vēstures annālēs. Viņa dzīvē māksla ir ar lielo burtu un nozīme visu, tāpēc bez kavēšanās un pārāk lielām pārdomām Deivids piekrīt gluži no gaisa nokritušajam piedāvājumam iegūt supertalantu un pārdabiskas spējas ar paša rokām bez jebkādiem instrumentiem apstrādāt jebkuru materiālu un izveidot kādu skulptūru vien spētu iedomāties. Cena gan no tā augstākā plaukta – dzīvot atlicis vien 200 dienas, lai to liktu lietā; nav citos darbos vai seriālos manītie 10gadi un lieki atlaisties un +/- lēnā garā to izbaudīt būtu grēks. To ka šo piedāvājumu izsaka Nāve mirušā onkuļa Harija izskatā, vien minimāli liek Deividam aizdomāties, ka tas gan ir dīvaini.

Savā būtībā The Sculptor ir aizkustinošs un traģisks mīlas stāsts, jo Deividam nav iebildumu par pāragro dzīves galu un dilstošo dienu skaitu līdz brīdim, kad sastop Megu, kurai ir pašai savi nerealizētie sapņi par aktrises karjeru lielajā pilsētā, kam gan vairāk par iemeslu ir viņas krasās garastāvokļu maiņas un nedrošība par savu varēšanu. Kaut gan tas netiek atklāti pateikts, izteikšu minējumu, ka Megai ir bipolāri traucējumi. Deivida un Megas attiecību dinamika piešķir grāmatai papildus šķautni, kad stāsts vairs nav tikai par Deividu.

Grāmata lielā mērā caur Deividu pieskaras arī tematikai par veidu, kā māksla iegūst gan monetāro, kvalitatīvo, un par faktoriem, kas to ietekmē. Kamēr viens ieliek visu savu talantu sarežģītā un kompleksā mākslas darbā, cits par mākslu nosauc, piemēram, uz grīdas izbērtu miskasti un sagaida, ka to apbrīnos kā modernu mākslu. Protams nevar nepieminēt šīs grāmatas ilustrācijas (tās mākslu), un tās melnbaltais stils ar viegli iezilgano nokrāsu lieti iederējās kopējā atmosfērā.

Noslēdzoši vēl cita lasītāja video viedoklis šeit.

Izlasīju, lasu, lasīšu #130 (26.11-09.12)

Gadu noslēgt pamatā uz grafisko noveļu un mangu nots ir izrādījusies visai labs plāns, jo pagaidām neviena izvēle nav pat bijusi tā pa vidam, kā arī katra pietiekami atšķirīga viena no otras, lai nesaplūstu kopā. Vēl iecerēts izlasīt The Sculptor un netradicionālu supervaroņu komiksu Watchmen.

Nedaudz pa nopietnam sānāca apaukstēties, diži neku citu, izņemot vēl divas audiogrāmatas, nav sanācis pievārēt, bet vismaz pagaidām šķiet, ka atkal nometīšu tempu nedaudz uz leju.

Ir sanācis noskatīties ne mazums detektīvu, tai skaitā Erkila Puaro ekranizācijas, bet atmiņā nestāv, ka būtu lasīts vai klausīts kaut kas no detektīvu dižgara Agatas Kristi, sākšu secīgi ar sērijā nominēto pirmo The Mysterious Affair at Styles.

Izlasīju:

101823929267091

Hiromu Arakawa – Fullmetal Alchemist, Vol.1 (Fullmetal Alchemist. Omnibus #1)

Tsugumi Ohba – Death Note: Black Edition, Vol.1 (Death Note: Black Edition #1)

136022416096829

Jeff Lemire – The Underwater Welder

Jeff Lemire – Essex County

8477057

Fabio Moon, Gabriel Ba – Daytripper

Noklausījos:

36386877

Michael McDowell – Blackwater: The Complete Caskey Family Saga (Blackwater #1-6)

10988

Diana Gabaldon – Drums of Autumn (Outlander #4)

Lasu:

22040598

Scot McCloud – The Sculptor

Klausos:

16343

Agatha Christie –  The Mysterious Affair at Styles (Hercule Poirot #1)

Lasīšu:

18373361

Alan Moore, Dave Gibbons – Watchmen

Klausīšos:

40089999

J.S. Morin – Galaxy Outlaws (The Black Ocean #1-16.5)

Hiromu Arakawa – Fullmetal Alchemist, Vol.1 (Fullmetal Alchemist: Omnibus #1) UN Tsugumi Ohba – Death Note: Black Edition, Vol.1 (Death Note: Black Edition #1)

10182392

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Neskaitot vienu vai divus mazus mangas krājumus lasītus vēl pirms mana bloga ēras vai pēcāk Attack on Titan, ko lasīju digitālā formātā datorā, tad Fullmetal Alchemist un Death Note (abas sērijas visā to garumā ir manos plauktos) ir pirmās, kuras lasu drukātā formātā. Ar to nelielo mangas lasīšanas pieredzi, kas nu bija, nepiedzīvoju grūtības vai apjukumu, mēģinot tos lasīt nepareizajā paneļu secībā.

Fullmetal Alchemist piedāvā vienā vai divās nodaļās iekļautus piedzīvojumus, ar kuriem brāļi Edvards un Alfonso tiek galā, ja ne pavisam viegli, tad ne vairāk kā ar nelielu piepūli, bet vienmēr paturot prātā abu un īpaši vecākā brāļa Edvarda mērķi atgūt abu ķermeņus pilnībā veselus to agrākajā stāvoklī pirms neveiksmīgā mēģinājuma atgriezt dzīvajos mirušo māti. Pēc tā abi spiesti dzīvot ar vainas apziņu, ka pieļāva domu, ka ir pietiekami vareni, spēcīgi un talantīgi alķīmijā, lai abiem izdotos panākt ko tādu, ko neviens līdz šim nav iespējis, un kas pēc būtības pārkāptu viņu Visuma likumsakarības un kārtību. Rezultātā Edvards zaudē vienu roka un kāju, tās pilnībā jāaizstāj ar metāla protēzēm, bet brālis Alfonso zaudē visu ķermeni pilnībā un viņa dvēseli nākas piesaistīt lielām metāla bruņām.

Viss kopā, stāsta un ilustrāciju maniere, kā arī galveno tēlu vecums, lika spriest, ka šī sērija pamatā tendēta uz vecāko Middle Grade auditoriju, bet ne gluži YA; nebija arī YA gandrīz vai obligātās romantikas. Tomēr stāstu varēju izbaudīt arī es, kā lielāks lasītājs, jo stāsts pārsvarā viens liels piedzīvojums ar tajā iepītām arī nopietnākām tēmām.

Intrigu pagaidām rada vien šur tur pavīdējušie ļaunie tēli kā Lust un Gluttony, pēc kuru vārdiem un izturēšanās var spriest, ka viņi nav parasti mirstīgie, bet gan vairāk rakstura iezīmju manifestācija to izteiktā veidolā. Citādāks gan ir Scar tēls, kurš pilnās burās ceļo pa atriebības taku, jo nāk no reģiona, kurā Impērija, izmantojot ar dažādām spējām apveltītus alķīmiķus, apspieda sacelšanos.

**

9267091

Tikmēr Death Note gan tematikas, gan paša sižeta ziņā ir daudz tumšāks, drūmāks stāsts vairāk domājams paredzēts lielajiem mangas lasītājiem. Tas uzdod lielu jautājumu katram lasītājam, kā rīkotos tieši viņš, ja atrastu piezīmju grāmatu, kurā ierakstot kāda vārdu (+jāzina arī kā izskatās) spētu to personu nogalināt, vai jebkurā citā veidā iegūtu tādu varu pār citiem.

Šādā pozīcijā nonāk Light Yagami – labākais students savā klasē, gandrīz vienmēr pašas labākās sekmes visos priekšmetos. Pārsteidzoši ātri viņš pārvar sirdsapziņu, ka faktiski, lai cik bezpersoniski tas nebūtu, viņš kādu tomēr nogalina, bet attaisno to par mērķi izvēloties tikai noziedzniekus. Tomēr jau pašā sākumā pēc Light izteikumiem var saskatīt, ka vismaz viņam visai viegli būs noiet pavisam nost no šī nosparustā cēlā mērķa, jo pat ja izdotos pilnībā iznīdēt visa veida noziedzību, Light pie tā vien neapstātos. Ar Death Note viņš cer radīt visīstāko utopiju uz zemes virsas.

Tā vien šķiet Light pats nemaz nepamana, cik ātri jauniegūtā vara viņu ir korumpējusi, cik ātri apklust viņa sirdsapziņa, tikpat ātri Light nevilcinās nogalināt nevainīgus cilvēkus, kad ne vien vietējās Japānas likumsargi, bet visas pasaules, ieskaitot Interpolu, CIA, FBI u.c., pūles tiek veltītas noslēpumainā masu slepkavas notveršanai. Tomēr par spīti visu šo organizāciju plašajiem resursiem, viņi nespēj iztikt bez L, uz Šerloka Holmsa pusi tendēts tēls/izmeklētājs, kurš līdz šim darbojies no aizkulisēm, bet šis jaunais pretinieks ir pirmais, kurš sagādā viņam pienācīgu pretestību. Būs interesanti redzēt, kā izvērtīsies abu duelis līdz sērijas beigām.

Light protams sevi neredz tādā pašā gaismā, kā tos, kurus viņš nolemj nāvei, ka mērķis neattaisno līdzekļus – slepkavība ir un paliek slepkavība. Tikmēr piezīmju grāmatas īpašnieks, paranormāla būtne Shinigami nāves dievs vārdā Ryuk, izbauda šovu tā pilnībā. Viņam tas viss ir viena liela izklaide, lai pārtrauktu lielo garlaicību paša dimensijā, kur viņa ciltsbrāļi ir nolaidušies dīkdienības pagrimumā.

26171496._SX540_

Fabio Moon, Gabriel Ba – Daytripper UN Jeff Lemire – The Underwater Welder

8477057

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Vertigo

Manas pārdomas

Ieskatoties deviņās dažādās nekrologu rakstnieka Bras de Oliva Domingos dzīves pēdējās dienās, Daytripper neviļus liek aizdomāties par visu neprognozējamo, kas ar tevi dienas gaitā var notikt, un pajautāt sev, vai esi apmierināts, kā līdz šim esi dzīvojis, ja gadītos, ka tā ir pēdējā diena. Visi vienmēr plāno nākotni, ko darīs, pirks u.c. nedēļām un mēnešiem vai pat gadiem uz priekšu, bet dažādas plānotas un ne tik ļoti izdarītas izvēles un/vai neveiksmīgas apstākļu sakritības var tam pavisam vienkārši un bez emocijām pārvilkt svītru.

Domingos tēla profesija viņam dod unikālu pozīciju, kādam, kam jāspēj iejūtīgi rezumēt aizgājēja dzīvi un dod vismaz nelielu komforta radiem un draugiem. Pašam pēc skolas bija sapnis drīzumā kļūt par (populāru) rakstnieku un izrauties no slavenā tēva ēnas, bet darbs laikrakstā no īstermiņa nodarbes pārvērtās pamata profesijā, un ir nonākts līdz brīdim, kad reizēm bērnības sapnis jau šķiet neaizsniedzams.

Nezinot šo katras nodaļas premisi, pirmās noslēgums ar galvenā varoņa nāvi nāca, kā neliels šoks, bet otrās nodaļas laikā, kad tas pats varonis atkal ir starp dzīvajiem, tikai citā vecumā, izraisīja nelielu apjukumu. Kad saproti, kas un kā, tad jau viss saliekas pa plauktiņiem un vari izbaudīt autoru paveikto darbu pilnībā. Nedaudz paredzama gan kļūst pēdējā nodaļa, kad Domingos ir sirmā vecumā, bet tas nebūt nepasliktina grāmatu, jo visas nodaļas pirms tam ir emociju piepildītas. Minu, ka daļai no galvenā varoņa piedzīvotā, jābūt ņemtai no reālas autora pieredzes, vismaz radās tāda sajūta.

Šāda veida grafisko noveli nākas lasīt pirmo reiz, varbūt tādu nav mazums, bet bez Bookdepository ieteikuma pēc citas grafiskās noveles iegādes, šaubos vai būtu paslīdējusi roka nopirkt Daytripper.

**

13602241

Tikmēr Zemūdens Metinātājs ir par daudzšķaitnaino un dažādos veidos tālu no ideāla esošo Džeku Džozefu (pēc profesijas skatīt grāmatas nosaukumu). Tuvojas mirklis, kad viņa ģimenē gaidāms skaitliskais pieaugums, bet tā vietā Džeks labāk izvēlas doties jūrā un patverties tur, lai metinātu, nevis palikt mājās pie sievas, kurai kuru katru mīļu brīdi var sākties dzemdības.

Viņa paša vārdiem, darbs prom no visiem ļauj gūt tik nepieciešamo atpūtu no pasaules. Savādā kārtā šis brīdis sakrīt arīdzan ar tēva nāves gadskārtas tuvošanos Helovīna vakarā, kad jau tā Džekam neklājas viegli, bet šis gads ir īpaši smags, kad viņam ir tikpat gadu (33) cik tēvam nāves dienā un drīzumā gaidāmas jauns, biedējošs dzīves posms ar vēl nebijušu atbildību. Vai tas būtu psiholoģiskā spriedze paša galvā vai kā citādi, bet Džeks zem ūdens metināšanas laikā piedzīvo paranormālu epizodi, kuras atrisināšana momentā ieņem pirmo vietu prioritāšu sarakstā, un tikai pēc tam būs iespējams sakarīgi tikt galā ar visu pārējo.

Džeka tēlam un raksturam ir ne mazums trūkumu un arī Džeks pats to labi apzinās. Bailes, ieskatoties spogulī un ieraudzīt ar alkoholismu sirgstošā tēva atspulgu, no dienas uz dienu tā vien šķiet kļūst arvien lielākas. Līdzību ir pat biedējoši daudz, sākot jau ar nirēja karjeru. Neskatoties uz daudzajiem lauztajiem solījumiem un citiem trūkumiem, un, lai cik maz pielikts dēla audzināšanā, tēvs Džeka acīs bija varoņa statusā. Nebūt nevar teikt, ka viņš necenstos uz to labāko, bet gribasspēks acīmredzami nebija tik spēcīgs, lai ko mainītu, līdzīgi kā ar apnicīgajām runām bārā par sapņiem vienudien atrast milzu dārgumus, kas tā arī paliek runu līmeni.

The Underwater Welder ilustrāciju stilā var atpazīt autora Jeff Lemire stilu, tas ir visai līdzīgs Essex County redzamajam, un, ja patika vienā, tad patiks arī otrā un pretēji. Krāsu ziņā ir vien melnbaltie toņi, bet kopējais noskaņojums ar nomaļu piekrastes pilsētu un tematiku ir stipri tumšāks. Nirējam Džekam Džozefam jātiek galā ar iekšējo vainas apziņu tēva nāves vakarā pirms ir iespējams uzsākt jaunu dzīves posmu kopā ar paša dēlu un cerību būt labākam tēvam.