Lisa Unger – Ridley Jones #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Shaye Areheart Books

Manas pārdomas

Dzīves un ikdienas izvēles, lielas un vēl jo vairāk mazas, kuras viena aiz otras virknējas un summējas viena pēc otras, lai ilgtermiņā ievirzītu katru no mums pa ceļa taku, kuru mērojam, lai attaptos katru rītu situācijas apstākļos, kādi nu tie katram piemēroti. Protams, ne vienmēr viss vēlamais ir pašu rokās, nedzīvojam jau individuāli izolēti no citiem, bet arī tad kādā brīdī ticis pieņemts izšķirošs lēmums, pat ja vēlāk tā pati darbība jau ir ikdiena rutīna.

Par rutīnu gan nenosauksi šķietami parastu rītu, kad likteņa pirksts liek pamanīt un paglābt no savukārt neuzmanīga šofera 3 gadīgu pretējās mājas puisi, un arī tad duoloģijas galvenā varone Ridley Jones atskatoties var atrast ne vienu vien sīkumu, kas attiecīgajā momentā būtu to nostādījis pavisam kur citur. Kas zina, kādā gultnē un svētlaimes neziņā aizritētu turpmākā dzīve, ja nepiestātu patērzēt ar kaimiņieni senioru, ja pirms došanās dienas gaitās neiztukšotu pilno paskastīti un tās saturu neuznestu uz īres dzīvokli vai metro vietā izvēlējās par labu mēģināt noķert taksi. Kur nu vēl kāds nebūt lēmums senākā pagātnē,no kuriem visvairāk izceļas attiecību saraušana pirms pusgada ar bērnības draugu un vienbrīd pat potenciālu laulāto dzīvesbiedru, bet kur tagad attiecības, pēc bildinājuma noraidīšanas, ir salīdzinoši trauslākas.

Kā jau piederas romānam tad, lai sižets tiktu iekurbulēts nepietiek tikai ar vienu sakritību, un tā par Ridlijas varonīgo rīcību kļūst New York Post fotogrāfs, kurš ne tikai pareizajā laikā iznāk no kafejnīcas, bet arī paspēj noķert kadru, kas ideāli iemūžina attiecīgo momentu. Jebkurā citā reizē mediju interese un metaforiskās 15 slavas minūtes nedēļas vai divu laikā tā arī noklustu, lai pievērstos kam citam aktuālākam. Tā arī pati Ridlija pat atviegloti jau sāk uzelpot, ka nu varēs atgriesties pie ierastās ikdienas un ārštata žurnālistes (cer būt rakstniece) darbiem, kad negaidīti saņem anonīmu vēstuli ar pasenu fotogrāfiju un jo mulsinošāku jautājumu tās aizmugurē ‘’Vai tu esi mana meita?’’

Pirmajā momentā pat absurds jautājums. Ridlija labi zina savus vecākus, to identitāti un dzīvesvietu, ja ne fakts, ka dāma fotogrāfijā blakus kādam vīram un mazai meitene pavirši ieskatoties teju mats matā atgādina viņu pašu, ja ne rūpīgāk ieskatoties meitenē uz sejas tai atrodama dzimumzīme tieši turpat, kur Ridlijai. Un fotogrāfijas ziņā, tās potenciāli apslēptajos noslēpumos slēpjas Ridlijas Džounsas pašas veiktās izvēles un vēlme apmierināt ziņkāres mākto prātu, kas tai licis izvēlēties par labu savai profesijai. Kā Beautiful Lies ietvaros pirms vēl kas pat niecīgi trauksmains aizsācies un pirms Ridlija sāk apšaubīt savu pagātni, tai ir izvēle vienkārši ignorēt foto un tās uzdoto jautājumu, vai vēlāk pieņemt par līdz tam par bioloģisko vecāku uzskatīto personu kategorisko noliegumu, par kaut ko tik absurdu. Bet tādā gādījumā varbūt neiznāktu pat viens romāns, un ja zem Ridlijas jautājumu paceltajiem senajiem noslēpumiem slēptos vien plika atklājumi par patieso vecāku identitātēm, tad noteikti nesanāktu izvilkt līdz divām spriedzes pilnām un intriģejošām grāmatām.

Lai arī duoloģijas laikā Ridlija ne reizi vien sajūtas viena, nezinot, kuram gan īsti var uzticēties, kurš ne tikai nevēl tai sliktu un pagātnes noslēpumu nosargāšanā varbūt pat gatavs nogalināt, bet arī savos izteikumos ir tuvākais patiesībai, tad gluži vienai tai kā vecāku, tā vēl jo vairāk pirms diviem gadiem pašnāvību izdarījušā onkuļa Max Allen Smiley glabātie noslēpumi nav jārisina. Par tās ciešu sabiedroto un šķietami pavisam nejaušā apstākļu sakritībā kļūst jauns, izskatīgs augšstāva kaimiņš vārdā Džeiks. To pirmā tiešā saruna ir pirmajā momentā vien parasta pārpratuma rezultāts un vēlāka sapazīšanās vien pievilcīguma motivēts un vairāk par vienas vai divu vīna glāžu izraisītas iekāres rezultāts. Tomēr, kad seko nenovēršamie pavērsieni, Ridlijai no reizes uz reizi nāksies apšaubīt pirms tam uz tik stabilajiem pamatiem būvētās realitātes un personīgās pasaules uztveres kārtību.

Cik bieži gan nenākas palaist garām kādu sīkumu, mājienus par citas personas iedabu un personības patiesajām iezīmēm, kad attiecīgais cilvēks ir mājas vides un komfortablas vides drošībā, kad var būt viņš pats un noņemt kādu nebūt publiskajā vidē velkamu masku. Par nevienu citu, kā par onkuli Maksu, viemēr smaidīgo un jautro, kuram tālu nav jāmeklē pēc bērnībā kāda draugu bērniem domāta našķa vai vēlāk jau materiāliskākām dāvanām. Jo vairāk Ridlija uzzina, jo vairāk kā gluži cita un dramatiski netīkamāka personības šķautne atklājas, un lai kā Ridlija nevēlētos, tad jaunātklāto informāciju nevar tik vienkārši pasūtīt pāris mājas tālāk un vienkārši ignorēt. Ignoraces iespēju tā palaidusi garām jau labu laiku atpakaļ.

Jokdaris starp savējiem, filantrops un veiksmīgs būvniecības jomas biznesmenis ir persona, kura dzīvāka par dzīvu ir Ridlijas atmiņās. Persona, kurai piešķirami apbalvojumi par tā izveidoto Project Rescue projektu, kurš sniedz izmisumā kritušām jaunajām māmiņām, kuras nesaskata iespējas, kā spētu uzaudzināt jaundzimušo, to nevis brutāli izmest kaut kur nebūt, bet nodot tādā kā silītē bez bailēm, ka varētu tikt meklētas un sodītas.

Dažreiz tie ir tieši līdz šim garām reizēm apzināti un citkārt neviļus par neapzināti, tādi sīkumi, kuriem dižu uzmanību šķietami nav nepieciešams pievērst, kuri, vien atskatoties un arī vien saliekot tos ilgtermiņu atmiņās kopā, sniedz mājienu norādes, ka ne viss ir bijis tik uzticams, kā to attiecīgā persona vēlējusies pasniegt.

Interesants un labas diskusijas temats ir atmiņas jautājums, kas nereti attiecībā uz vienu un to pašu notikumu pat tādās situācijus, kur varētu padomāt, ka nevajadzētu būtiskās lietās un lielos vilcienos detaļām atšķirties. Tomēr atkarībā no perspektīvas, emocionāla stāvokļa gan atitecīgajā brīdī, kad atmiņas moments izveidojas, tā vēlāk, kad notikumu atsauc atmiņā un īpaši, ja nākas to no reizes uz reizi pārstātīt, var gadīties kluso telefonu spēles fenomens, kad atgadījums gandrīz kā leģenda apaug ar alternatīvu notikumu gaitu. Vai varbūt kā Ridlijas gadījumā, kad atmiņas izvelkamas no bērnības, kur no bērna perspektīvas tā pilnībā uzticējusies tai tuvajiem pieaugušajiem, vai kā bērns attiecīgajā brīdī nav uztvērusi tos signālus, kuri tagad, atminoties, tik uzskatāmi, ja ne gluži bez problēmām acīmredzami.

Kad nezināmās pagātnes noslēpumi klauvē pie Ridlijas durvīm anonīmas vēstules veidolā, kad Ridlija izvēlas svešinieku ielaist dzīvē un nespēj remdināt kā tuksneša slāpēs izmocīto ziņkārību pirms neuzzina visu patiesību, tad sanāk attapties pie patiesības siles, kuras rūgtums tad nu jāpieņem, lai kāds tas arī nebūtu, lai kādu postažu skaistie meli pašas un citu dzīvēs neizraisītu. Vien atliek lūkoties cerību horizonta virzienā un rītdienas cerību gaismā meklēt glābiņu no pagātnes ēnu draudiem.

Timothy McGowen – Arcane Knight #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

24 gadus jaunais Kaldors Mailzs neko citu dzīvē tik ļoti nealkst, kā kļūt vismaz par piedzīvojumu meklētāju, lai vismaz kaut nedaudz varētu līdzīnāties pirms 10 gadiem kaujā pret lich mošķi un tā armijām kritušo tēvu Elkoru. Diemžēl pasaule, kurā maģijas spējas var iegūt tikai tie, kuros ir pamodusies Dzirkstele (Spark), daba šķiet Kaldoru, lai cik leģendāri spēcīgs nebūtu bijis tēvs, būs apdalījusi. Pieņēmums ar kuru puisis nodzīvo līdz pat liktenīgajai dienai, kad šķietami parastas medības pārvēršas cīņā uz dzīvību un nāvi, jo pretiniekos nevis parasts faunas pārstāvis, bet gan pašu Haosa spēku aspēsta dižmežcūka.

Cīņa, kuru jebkurā citā reizē jebkuram citam tēlam, kurš nav sērijas galvenais varonis būtu jāzaudē, bet Kaldoram paveicas un iekšējā vajadzība, griba izdzīvot kalpo kā katalizators, lai atslēgtu kādu nebūt barjeru (varbūt pat kāda mākslīgi uzliktu), lai Kaldora varoņa no vienkārša un ar neko neievērojama jauna zemnieku kārtas pārstāvja ceļš uz aristokrātiju un spēku virsotnēmm, varbūt pat pāri tēva Elkora kā Arcane Bruņinieku varētu sākties.

Dižmežcūka ir vien viena un drīzāk pat nebūtiskāka sižeta katalizatora daļa salīdzinoši ar to, ka uzreiz pēc cūkas pieveikšanas Kaldoram lemts izdzirdēt kādas citas grupas pārstāvju palīgā saucienus un diži nedomādams galvenais varonis steidz palīgā. Un labi, ka tā, jo nelaimē nokļuvusi neviena cita kā paša lorda Varina (brīžiem gan miksējas ar Variana Nama nosaukumu, kas liek samulst, bet, sākot ar otro sērijas romānu, autors vismaz turpina pieturēties pie viena nosaukuma) meita Eleina. Pateicībā par tās izglābšanu Kaldors nesaņem vienkārši pateicības vārdus un monetāru ‘’paldies’’ atlīdzību, bet gan kā no pārpilnības raga tam klēpī iekrīt dāvanas, lai jo ātrāk un diemžēl ļoti paātrināti uzlīmeņotu galvenā varoņa spēku, kad jau tāpat ir skaidrs, ka Kaldora varoni vismaz līdz sērijas noslēdzošajam romānam pasargās sižeta bruņas un tik vienkārši neļaus nomirt.

Ja vēl Kaldora un Eleinas tēlu romantisko sižetlīniju jau no gabala viegli paredzēt un ko varētu vēl pieņemami saprast, kaut arī fantāzijas sērija līdz ar to vairāk atgādina Young Adult subžanra pazīmes, vai lorda Variana brāļadēla Zandera pārtapšana no tāda, kurš neieredz jauno censoni Kaldoru, vispirms par tādu, kuru pieciest un vēlāk pat par draugu saukt, tad Kaldora sākuma familiaritāte un pat nekaunīgs tiešums sarunā ar lordu Varianu, kamēr paša klase un statuss ir krietni zemāks, pārsteidz, jo tiek pašsaprotami un bez sekām pieņemts. Pat diži aizrādīts, kur nu vēl kāds nopietnāks sods neseko un pat varbūtība netiek pieminēta. Tā vietā seko atlīdzība nevien ar vasaļa, bet arīdzan Blackridge Keep pārvaldes zemēm, pat ja pierobežā un nolaistām, kuras neviens cits negribētu pat ar garu kārti aiztikt.

Ja Arcane Knight sēriju vairāk uztver kā fantāziju, kur video spēles piedzīvojumi pārcelti prozas un izdomātu, lasāmu grāmatu pasaulē, kurā varoņiem pie reizes lemts krāt pieredzes punktus un līmeņoties uz augšu, tad autora Timothy McGowen izvēlētais sižeta notikumu izklāsta stils ir pat tīri paciešams. Bet, ja bijusi vēlme izklāstīt arīdzan kādu vispārēju sižeta arku, kurā Kaldoram un tā piedzīvojumos iegūtajiem draugiem būt kā Labo spēku un Kārtības/Order sargātājiem milzu cīņā pret nešķīstiem sliktajiem un Haosa spēkiem, tad jau pirmās grāmatas ietvaros nākas stipri vilties, kas turpinājumos ne par kripatu neuzlabojas.

Arcane Knight būtiskāko un pārliecinoši lielāko daļu sastāda vai nu Kaldora un tā sabiedroto piedzīvojumi dažādu Pazemes Labirintu ‘’skrējienos’’ vai uz papīra nozīmīgi un svarīgi sidequest-i, bet kuriem pēcāk ‘’lielajā’’ sižetā tikpat kā nav nekādas paliekošas nozīmes. Vienīgi dažādie tematiskie Pazemes Labirinti kalpo kā papildus veids, kurus pieveicot Kaldora tēlam ļauts iegūt jaunus un jo spēcīgākus ieročus un artefaktus. Vismaz Kaldora tēls ir ar gana lielu pienākuma un goda izjūtu apveltīts, lai iekļuvis aristokrātu vidū, pēkšņi atmodinājis Dzirkstelu, neaizmirstu bērnības draugus, kuri arī, tāpatās kā viņš, grib būt piedzīvojumu meklētāji.

Sīko piedzīvojumu īpatsvars ir pat tik liels, ka otrās un vēl jo vairāk trešās grāmatas ietvaros, tiek mēģināts iesākt vai paturpināt nozīmīgāku sižetlīnijas punktu, gandrīz gribas iesaukties, ko nu vairs, bet reizē nevar gluži par to vien piekasīties, jo tieši to gribējās vairāk jau no sākta gala. Diemžēl otrās grāmatas ietvaros līdzīgi kā ar dāvanām no lorda, tā arī cīņa ar Haosu (maiteklis seko) un tēva drauga, burvja tēla Warrick glābšana no Haosa spēku gūsta drīzāk iekrīt Kaldoram klēpī kā no zila gaisa, nevis rezultējas pēc ilga, neatlaidīga un smaga darba. Fakts, kas kaitinoši vairākkārt sērijas ietvaros atkārtojas.

Vismaz trešajā turpinājumā, kurā lords Varians izdomājis, ka par atriebi tuva rada nāvē un par vainu nepietiekamā Haosa apkarošanā, ir nepieciešams uzsākt karu pret kaimiņu Namu, lielā sižeta arka jau sakarīgi jutāmāka izstrādāta, bet arī tad, galvenokārt vienadīgā tēlu viedoklī, kas lielākoties ir karu nosodošs, drīzāk var saskatīt autora personisko nekā katra tēla individuālus uzskatus. Pat ja no personiskā viedokļa un mūsdiena skatpunkta varu tikai piekrist un pievienoties, tad viduslaiku tipa fantāzijas pasaulē, kur Kaldors, kā daudzi citi iesauktie, kuriem tad jārekrutē kareivji no iedzīvotāju vidus, ir vien lorda vasaļi, tad drusku muļķīgi un nevietā šķiet to izteikumi. Tā teikt nedaudz ārpus konkteksta būtu iederīgi, bet ne Arcane Knight radītajā sērijas pasaulē.

Kā Dungeons & Dragons tipa fantāzija, kur piedzīvojumi ir piedzīvojumu pēc Arcane Knight pat būtu diezgan pieciešami lasāma, diemžēl bez galvenā varoņa un tuvākajiem tā sabiedroto draugu tēlu pulciņa gandrīz visi citi pat par kartoniskiem tēliem nav saucami. Kur citos darbos tas būtu kā negatīvi atzīmējams punkts, tad šajā piemērā kartonisks tēls būtu bijias pat labi un kā kompliments, jo realitāte ir krietni bēdīgāka un pārliecinošais vairākums tēlu atrāda sevi sižetā bez diža pienesuma, un tikpat ātri, cik parādījušies, tikpat ātri vairs netiek pieminēti un ir aizmirstami.

Nav tik traki, lai nepacenstos pievārēt atlikušās apjomā īsākās sērijas noslēdzošās grāmatas, bet nav pat tik viduvēji labi, lai rekomendētu to darīt arī kādam citam…

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Autora Kohei Horikoshi radītā pasaulē, kad aizsākas My Hero Academia(MHA) sižets jau ir nonākusi līdz stāvoklim, kad superspējas vai kā sērijā nosaukts par Quirks spējas ir jau kā norma un pieņemta lieta, ar kuru sabiedrība jau apradusi. MHA galvenais varonis Izuku Midorya diemžēl ir viens no tiem aptuveni vēl 20%, kuriem nu jau var teikt, ka nepaveicas piedzimt un parasti +/- ap četru gadu vecumu sākt manifestēt pirmās spējas izpausmes. Fakts, kas to padarījis par vieglu skolas huligānu mērķi, bet, kas nav liedzis tam turpināt sapņot reiz tomēr kļūt par supervaroni.

Sapnis, kas ar ļoti lielu varbūtību tāds arī paliktu, ja ne vienā līdz tam parastā un ar neko neizceļošamies dienā atpakaļceļa no skolas Izuku gandrīz nekļūtu par bēgošan superļaundara upuri. Gandrīz, jo tam uz pēdām ir numur viens varonis vismaz Japānā, ja ne visā pasaulē All Might. Sapnis, kas par tādu paliktu, ja ne pašam All Might neizprotama labvēlība un atsaucība atbildēt uz jaunā fana dedzīgajiem jautājumiem, ja ne spontāna Izuku rīcība, kas rezultējas ar to, ka top par liecinieku All Might noslēpumam, par kuru zina vien retais.

Sapnis, kas paliktu neizsapņots, ja ne Izuku nekļūtu par liecinieku tā paša ļaundara uzbrukumiem, tam, ka citi varoņi nosacīti vien noskatās, jo tiem tā sagūstīšanai nepiemērotas spējas un gaida, cer uz All Might uzrašanos, bet tas pieminētā noslēpuma dēļ īslaicīgi imobilizēts. Un par šoku visiem Izuku ir tas, kurš rīkojas pirmais, kurš gatavs riskēt ar savu dzīvību, lai vismaz kaut ko iesāktu lietas labā. Varbūt Izuku vēl nav spējas, bet nevar noliegt, ka jau tad Izuku piemīt daudziem neeksistējoša drosme un varoņa sirds.

Varonīgā rīcība, kas pavisam droši var apgalvot, neatgriezeniski izmaina Izuku turpmāko dzīvi, liek gan citiem, gan jo svarīgāk pašam All Might jauno tīni skatīt citā gaismā un pat mangas sērijas gaitā paņemt ne tikai savā paspārnē, bet nominēt, skaļi neizziņojot to, par savu protežē un spēju mantinieku. Fakts, ka spēj ar savu DNS piešķirt vismaz daļu no sava spēju spēka (pietiek apēst matu ar sakni), kas nāk klāt jau pirmajam un argumentatīvi būtiskājam noslēpumam.

Lai Izuku apmācīšanu varētu labāk uzraudzīt, kaut gan Izuku atrašana ļoti nejauša, All Might jau pirms tam bija apsvēris kļūšanu par valstī un varbūt pat visā pasaulē prestīžākas Varoņu universitātes profesoru. Fakts, ko sākotnēji, lai nesaceltu ažiotāžu, tiek turēts slepenībā, bet, kas tā vai tā izraisa mediju trakumu, ar kuru pacelts reitingus. Tomēr, ja ir supervaroņi, tad, kā jau Izuku to ir izjutis, pasaulē būs arī superļaundari, kuri savas spējas gribēs izmantot savtīgiem un visādi citādi nekrietniem mērķiem. Un neviens nevar lepoties ar tik lielu mērķi uz savas muguras, kā gan citu, gan paša daudzināts miera un kārtības uzturētājs All Might, kura jaunais amats piesaista Ļaundaru Līgas uzmanību un sekojoši par ļoti simbolisku galināšanas mērķi sevi padara, lai varētu sēt pirmās bezcerības sēklas.

Kā jau pieklājas izdomātam stāstam, tad sliktajiem to nodomi ar pirmo mēģinājumu neizdodas, vēl jo vairāk ja uz doto brīdī MHA sērijā izdoti jau 42 krājumi, bet reizē garā sērija un vēl priekšā sagaidāmais liecina, ka pirmā neveiksme neatturēs Ļaundaru Līgu un pirmajos sešo krājumos vēl nenosauktu sponsoru, kurš savu ieceru vārdā grib letāli gāzt All Might varoni no tā troņa.

Bet nevar jau visu laiku konstanti augstu uzturēt spriedzi cīņā starp labo un ļauno, tādēļ vajadzīga arī kāda atpūta, kuras ieviešanā autors izvēlējies ikgadēju universitātes pārbaudījumu turnīru, kas savas popularitātes ziņā krietni aizēnojis Olimpiskās spēles. Un pie reizes ir lieliska iespēja studentiem jau no pirmā kursa sevi atrādīt (kopā, ja pareizi sapratu ir trīs) profesionāliem varoņiem un to aģentūrām karjerai pēc universitātes pabeigšanas.

Saprotami vislielākā uzmanība tiek veltīta galvenajam Izuku varonim un tā veiksmēm vai pat neveiksmēm, jo, lai arī dažā labā sacensību pārbaudījumā Izuku paredzami uzvar, tad triumfa laurus pirmkursnieku grand finālā plūc cits tēls. Tēlu MHA sērijā ar katru krājumu kļūst jo vairāk, tādēļ turnīrs ir kā labi izmantota iespēja prožektoru gaismas novirzīt un labāk iepazīstināt ar tiem, kuriem arī lemts kļūt par vērā ņemamiem sērijas tēliem gan tādi, kuri varēs lepoties ar Izuku draugu un sabiedroto puses, gan citiem.

No kuriem izceļams ir Shoto Todoroki tēls un Nr.2 varoņa Endeavor dēls, kurš aiz savas nospiedošās vēlmes caur dēlu realizēt savus sapņus un spēkā pārspēt All Might līdz pēdējam sabojājis attiecības ar dēlu, kurš aiz savas vēlmes iespītēt sācis iespītēt savas uguns un ledus kombinēto spēku. Bet tieši Izuku, sagandējot izredzes uzvarēt attiecīgajā turnīra duelī, dod studiju biedram nepieciešamo grūdienu sava potenciāla atslēgšanai.

Tēli daudz, bet katram piešķirts gana no citiem atšķirīgas spējas (kaut gan tik lielā populācijā un Zemes ietvaros kā tā neizbēgt no ļoti līdzīgām), lai nevarētu saujaukt. Starp tiem izceļams Katsuki Bakugo, kurš jau no pirmajiem spēju parādīšanās momentiem izceļas ar augstu pašapziņu, kura pat tik augsta, ka tādēļ no augšas gatavs uz citiem nolūkoties, nolikt tas un jo īpaši Izuki. Puisis, kurš brīžiem neizceļas ar to labāko dusmu kontroli, bet varbūt sērijas gaitā tas mainīsies.

Pavisam pretējs ir Tenya Ida, kurš izceļas ar ļoti analītisku domāšanu un visa izvērtēšanu pirms pieņemt jebkuru lēmumu, bet reizē, nākdams no vairāk vai mazāk prestižas Varoņu ģimenes, izjūt nepieciešamību jau universitātē sev un citiem rādīt to labāko priekšzīmi. Kā labs balanss gaišuma un priecīgāku nošu ziņā, tā arī pie reizes pa retam neveiklam mulsuma un nosarkšanas momentam Izuku, ir Ochaco Uraraka. Lai arī romantiskajā ziņā MHA diži neizpaužas un pagaidām labi, ka tā un ar vien iesāktām lielākām sižeta arkām nemaz neprasās.

Un runājot par potenciālu, tad pats Izuku, kurš no All Might ieguvis One For All spēju, savēju Quirk nav līdz galam izpratis, bet līdz šim spēju pielietošana to pat pārāk regulāri ir padarījusi par skolas lazaretes viesi. Labi, ka tur galvenā dakteriene Recovery Girl arī ir ar superspēju, kas ļauj ļoti ātri atgūties, bet, kas nevar ilgtermiņā tā turpināties un varbūt pēc turnīra studentu jau pirmie soļi internatūrā zem jau profesionāliem varoņiem sniegs nepieciešamo, lai varētu atslēgt pilnu potenciālu.

Sestais krājums noslēdzas ar labu klifhengeri, lai interse (manā rīcībā uz doto brīdi vēl desmit krājumi) turpināt sēriju būtu jo lielāka.

Angus Donald – The Outlaw Chronicles #1-2

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kurš gan nav dzirdējis leģendu par Robinu Hudu? Vai vismaz dzirdējis kādu aspektu, kā to, ka leģendas tēls pasludināts ārpus likuma zog no bagātajiem, lai salaupīto atdotu nabagajiem. Atdotu ja ne gluži tiešā veidā, tad, izmantojot sev pat kā bēdīgi slavena noziedznieku Šervudas meža bandas līdera un ‘’lorda’’ iespējas, palīdzētu tā iespēju robežās. Vai arī redzējis kādu no daudzajām leģendas ekranizācijām, būtu tā pilnmetrāžas vai animācijas filma. Ar Outlaws Chronicles sēriju un sērijas pirmo Outlaws romānu autors Angus Donald lieliskā izpildījumā sniedz savu interpretāciju leģendai par Robinu Hudu un tā saķeršanos ar Notingemas šerifu Ralph Murdac.

Interesants ir veids, kādu autors izvēlējies, lai atspoguļotu notikumus gan šajā, gan noteikti sērijas turpinājumos, jo, lai arī Robins ir galvenais varonis, kura aizsardzībā un aprūpē ir tā sekotājo un to skaitā arī galvenais tēls, tad par tādu viņa vietā saucas, romānam aizsākoties, vien 13 gadus jaunais Alan Dale. Īsos fragmentos, kas ik pa brīdim caur grāmatu izkaisīti, lasītājam ļauts noprast, ka Alanam būs tā laime nodzīvot līdz viņa laikos pat sirmam vecumam un tagad, kad paša vārdā nosauktais mazdēls ir smagi saslimis un atrodas uz robežas uz dzīvību un nāvi, atmiņā aust jaunību dienas, kuras ne vienmēr nosauksi par labākām esam, bet viennozīmīgi par aizraujošākām un asins uzkurinošākām, nereti pat asins stindzinošām, kad jau šķiet, ka pēdējā stundiņa ir klāt.

Angusa Donalda izpildījumā Robins vai īstajā un pilnajā vārdā Roberts ir jaunākais no trim brāļiem un ar vēsu prātu, īpaši kad runa ir par garīdzniekiem, kuri izmanto savu statusu, lai iedzīvotājos iedvestu paniskas bailes no elles mokām un tad kā ‘’atpestītāji’’ paši pelnītu. Karstasinība, kas atņēmusi tā oficiālo, likumpaklausīgo un arīdzan aristokrātiskās privilēģijas pat kā jaunākajam brālim. Ap sevi Robins savācis ne mazums tādu, kuri citos apstākļos būtu sevi jau kā senis pazudinājuši, lai būtu pastrādājuši kādu smagu noziegumu un par to ar lielu varbūtību ar nāvi sodīti. Starp sekotājiem interesantā kārtā ir arī Robina vidējais brālis Hjū, kurš par labu dzīvei kā parastam, vienkāršam bruņiniekam zem vecākā brāļa Viljama, lai sagaidītu no tā vien salīdzinošas drupatas bez cerībām uz ko labāku, izvēlējies par labu pievienoties jaunākā brāļa ‘’Šervudas mežu lorda’’ Robina bandai un labumiem, ko tas sniedz. Bet Hjū ir krietni reliģiskās par jaunāko brāli, kam ir būtiska nozīme gan romāna gaitā, gan tā atrisinājumā.

Atgriežoties pie tīņa Alana, kuru romāna darbības laikā jau drīzāk var saukt par jaunu vīrieti, kuram būs lemts jau tik šķietami mazā vecumā uz kaujas lauka atņemt citam dzīvību, Robina bandā, tā aprūpē nenonāk gluži aiz brīva prāta. Kopš pirms četriem gadiem vien 9 gadu vecumā zaudēts tēvs, māte pat ar visu savu čaklo darbu nespēj sev un dēlam nodrošināt pat kaut cik niecīgu iztiku. Tā lūk puisis atklājis, ka tam piemīt visai labs garnadža talants, kas līdz šim nesis ne šausmīgi lielus augļus, bet vismaz tādus, kas biežāk ļauj kā pašam, tā mātei aizmigt ar pilnāku vēderu. Diemžēl veiksme mūžīgi spīdēt nevar un viens neveiksmīgs pīrāga nočiepšanas mēģinājums gandrīz noslēdzas ar nokļūšanu Notingemas šerifa nagos. Kā zaglim un garnadzim rokas zaudēšana kā minimums, bet bailēs, ka šerifs varētu spriest tādu pašu tiesu dēlam, kādu jau netaisni piespriedis reiz tēvam, mātei ir pārāk lielas un glābiņš tiek meklēts pie tautas varoņa Robina.

Outlaw romāna gaita aizņem aptuveni gadu, kurā Alans no 13 gadīga puikas kļūst par vīru. Robins puisi varbūt arī nemaz tā neievērotu, bet, kad piestāts kādā krogā un kamēr citi bandas biedri līksmo un dzerstas, Alanam uzdots līderim uz tā istabu aiznes dzeramo un ko ēdamu, bet kaut kas pamudina puisi nopauzēt pie kunga durvīm, ieklausīties un sadzirdēt, ka istabā skan, dzied arī kādas sievietes balss, un kaut kas pamudina to pievienoties dziesmā (izrādās, ka Alanam ir visai laba dziedamā balss). Atklāsies, ka sieviete ir neviena cita, kā Robina mīlestība Locksley grāfiene Marie-Ann. Mīlestība un attiecības, kuras gan aizsākas Robinam vēl esot likuma ieredzētam, ir kā aizliegtais auglis starp abiem. Diemžēl arī aristokrātiskais tituls Mērijai Annai dod vien labu iztikšanu, ne politisko spēku. Nav gluži tā, ka jaunā dāma trīcētu bailēs, ka tās aizbildņi vai pat karalis uz politisku un finansiālu labumu cerot to varētu tūlīt kādam citam izprecināt, un līdz šim Robinam ir sanācis jebkuru tādu aizbaidīt, un ir jāiztiek abiem ar vien retām, slepenām satikšanās reizēm.

Robinam ir vajadzīgs katrs vīrs, lai cik jauns nebūtu, kurš spēj rokā noturēt zobenu vai kādu citu ieroci, kuru likt lietā pret tā naidniekiem ar Notingemas šerifu Ralfu priekšgalā. Bet Robina acs puisī saskata potenciālu uz ko vairāk. Puisim bez dziedamās balss piemīt arī ķēriens uz valodām vai vismaz uz latīņu un franču, kuras vēl dzīvs būdams tēvs (ar dzīves izglītību un kultūras intelektu apveltīts) centies iemācīt. Kā viens, tā otrs un arī citi talanti lieti noder cīņā pret tādiem apspiedējiem, kāds ir šerifs. Cīņas, kurās būtisks faktors bez zobeniem un vīru skaita, ir arīdzan ievāktajai informācijai, kuru Alanam piemītošais talants ļauj to izglītošanās nolūku turpināšanai nosūtīt uz Vinčesteras pili pie Mērijas Annas, vienlaikus turot ausis un acis vaļā, lai mēģinātu ievākt jebkādu lietderīgu informāciju.

Romāna valodā autors nav centies jo tuvāk izpausties kādā vecākā angļu valodas stilā. Ar labu plūdumu un biežāk sakarīgi plašiem un paplašinātiem teikumiem tiek sniegta iespēja sekot pirmkārt jau jaunā Alana Deila pārdzīvojumiem uzsākot jaunu dzīves posmu prom no mājām, kur vēl citi Robina sekotāji sākotnēji vēl par draugiem nevar būt saucami. Tā arī ļoti liela vēsturisko faktu zināšana nav šķērslis, lai varētu izbaudīt Outlaw Chronicles sērijas pirmo romānu. Bet tas, protams, neliedz atvert Vikipēdijas lapu un sākot ar lapu par Robina Huda leģendu turpināt ar karali Ričardu un vismaz Outlaw darbībā vien fonā esošo tobrīd vēl princi Džonu.

Romāns, kas saistoši atrisina tajā pasniegto problēmsituāciju un loģiskā progresijā virza leģendas varoni Robinu un sērijas galveno tēlu Alanu pretim jauniem piedzīvojumiem, kuros nu autoram jau ir lielākas izvēļu brīvības iespējas, kur tālāk attīstīt notikumu gaitu.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Būdams ienaidnieku ielenkts un pie nāves un sakāves bezdibeņa, Robins dod savu vārdu par atlīdzību par palīdzību no Templiešu bruņinieku vienības, tas apņemas pievienoties karaļa Ričarda armijas vienībām, kad tas dosies atbrīvot Svēto zemi no neticīgajaiem sarāceņiem. Un ja vārds dots, tad, kā vīram un vēl jo vairāk kā karaļa amnestiju nopelnījušam grāfam/Earl of Locksley, tas ir jātur, lai cik maz pašam visa veida reliģiskās paražas, svēto kārtā esošo un cita veida goda lietu aizstāvēšana nu jau ne vairs Robinam Hudam, bet Robinam tas nešķistu.

Kā jau pirmās grāmatas ietvaros, tad arī šajā visi notikumi tiek atspoguļoti caur jaunā Alana Deila skatpunktu. Puisis, kurš vēl tik nesen bijis vien parasts kabatzaglis un knapi izvairījies no rokas vai pat dzīvības zaudēšanas, mēģinot nozagt pīrāgu, tagad jau ir ieguvis cieņu pat starp krietni vecākiem Robina saimes un karaspēka vīriem, kam par piemēru, ka kopā ar Džona Neilora (joka pēc iesauka Little John, plus Džoni, Ričardi un Roberti vairāk kā viens vai divi pa abām grāmatām) māca lokšāvējiem, kā rīkoties ar ieroci, ja un kad tiem nāksies iesaistīties tuvcīņā. Tā arī, par cik puisis ieņem tik nozīmīgu un uzticības pilnu Robina kā lorda pārstāvniecības lomu, tad Alans arīdzan nevar būt kaut kāds bruņinieks bez savas zemes, kā rezultātā, uzsākot gaitas Holy Warrior ietvaros 1190.gada pavarī ir jau kā Westbury lords.

Romāns iedalīts trīs daļās un vien trešajā svētceļotāji un vēsturiski Trešā Krusta kara (saukts arī par King’s Crusade) ieradīsies tik svētajā galamērķi, lai arābus/sarāceņus un neticīgos (ja neskaita viņu pašu ticību…) kā rāceņus lielā talkā ar letālu apņemšanos izskaustu.

Tomēr, lai cik svētulīgi publiski paustie kara iemesli nebūtu, tad, lai pamudinātu mazāk reliģiskos uz brīvprātīgu pieteikšanos pievienoties armijai nepieciešams sakūdīt cilvēku prātus. Sakūdīt un radīt tajos ideju par ārēju ienaidnieku, kuru vietējie priesteri identificē un par grēkāžiem izvēlas ebrejus. Tas nekas, ka daļa no tiem strādā un labi pamanās piekopt naudas aizdevēju sfēras nišu, kā rezultātā dažs labs lords nebūt nejustos apbēdināts, ja tā kreditors vienā dienā pēkšņi vairs nebūtu starp dzīvajiem. Tāds gan nav Robins, jo pašam gatavošanās darbi, lai varētu doties tālajā karā, papildus jau tā esošajiem grāfa izdevumiem, liek meklēt finansiāla aizdevuma palīdzību pie drauga Reuben, ar kuru tad saistās pirmās daļas kulminācija.

Ceļš ir smags, ko vēl tikai pastiprina te stipra saule, te lieti un vēji vai pat kārtīga vētra. Pie reizes kuģu ar kareivjiem, zirgiem, pārtikas un citiem resursiem tik dadudz, kā arī fakts, ka ceļu sākotnēji grib veikt kopā ar Francijas karali Philip II Augustus, ka tiek nokavēts periods, kad varētu droši pamest Sicīlijas Messinas salu, kurā piestājuši. Starp karaļiem dažādu politisko iemeslu dēļ valda brīžiem pat saspīlētas un ne tās pašas draudzīgākās attiecības, no kuriem viens ir Ričarda nevēlēšanās precēt tā māsu Alisi, bet netrūkst daudzu citu.

Vietējie Mesīnas iedzīvotāji nebūt nav sajūsmā par tik liela skaita svešinieku uzrašanos, kur nu vēl tik lielā skaitā. Bet vienas neapdomīgas grupas agresīva šīs nepatikas izpausme izsauc atbildes reakciju, kuru gluži par līdzvērtīgi samērīgu nenosauksi. Arī otrās daļas Sicily and Cyprus daļas otrā sala izpelnās karotkārā Ričarda agresiju, kurai par labu ieganstu kalpo palīdzīga ‘’roka’’ no vētras, kas liek izklīst kuģiem, kuru kareivjus salas pašpasludināts Impērators ne tikai neuzņem ar draudzīgu godu, bet pat iesloga un tas pat nav viss! Izdarības, kas liek jo labāk novērt Krusta kara dalībnieku, būtu tie parasti kareivji un bruņinieki vai lordi un pat karaļi.

Par nožēlu Alanam arī Robins Holy Warrior gaitā zaudē agrāko noziedznieka, ārpus likuma pasludinātā Robina Huda harizmu, kuras spīdošajai ideāla spozmei lemts krietni izplēnēt, bet Robina brīžiem skarbais savtīgums un rūpes par paša interesēm pirms citu nav tik brutāls un nežēlīgs, kā citu, lai pamudinātu Alanu zaudēt lojalitāti pret to. Un labi ka tā, jo uzticamu padoto Robinam aristokrātu politisko intrigu spēlēs lieti noder. Vienā brīdi, kad jau romāna gaitā ne pirmo reizi kāds mēģina apdraudēt tā dzīvību, nu jau par grāfu kļuvušais Robins pieķer sevi pie domas, ka agrākās dienas, lai arī bijis kā ārpuslikuma noziedznieks (outlaw), tad daudzos aspektos bijušas krietni vienkāršākas, kad varējis tagad un tūlīt spriest savu taisno tiesu, kad nav bijis tik ļoti jārēķinās ar citiem un kā paša pastrādātais varētu ietekmēt tā pozīciju.

Angus Donald pieturas pie galvenajiem vēsturiskajiem pieturpunktiem, bet tas neliedz autoram ar Robina, Alana un citu izdomāto tēlu palīdzību izveidot interesantu vēsturisko romānu. Bez satraukumiem par Robina nelabvēļa identitātes noskaidrošanu, lasītbaudas prieku stāstam piešķir Alana pārdzīvojumi kā romantiskajā frontē, gan kā palikt un būt lojālam pret Robinu, kad savām acīm redz uz ko Robins spējīgs un iekšēji izjūt skaudru sašutumu par to.

Vienīgais, kas, romānu lasot, lika tā būtiskāk vilties, ka salīdzinoši šajā bija krietni pamanāmākas un līdz ar to no lasīšanas ritma izsitošas rediģēšanā palaistas kļūdas.

Terry Mancour – The Spellmonger #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Minalans The Spellmonger burvis nekāro pēc dzīves, kur katra diena būtu politsko intrigu un varas spēļu pārsātināta. Tādēļ, kad aizsākas The Spellmonger sērijas darbība, par savu mājvietu tas izvēlējies pirmajā acu uzmetienā salīdzinoši necilu Minden’s Hall ciematu iekš Boval ielejas attālā Alshar hercogistes ziemeļu reģionā. Tālāk mīt vien kalni, kuros jau sen kā cilvēce aizdzinusi par gobliniem sauktos Gurvani rases senčus. Kas gan būtu varējis iedomāties, sērijas galvenais varonis Minalans noteikti nav starp tiem, ka goblini pēc vairāk kā divsimts gadiem tieši tad izdomās uzsākt jaunu karu ar cilvēci.

Bet, ja Minalans tik tiešām būtu gribējis izvairīties no atbildības un pienākumiem, kam tā sirdsapziņam liks paklausīt un iesaistīties pirmkārt jau ciematnieku aizsardzībā, pirmajos momentos pat vēl nedomājot par plašākiem mērogiem, tad Minalans nebūtu varējis izvēlēties vēl nepiemērotāku lokāciju kā Minden’s Hall. Tomēr labi vien, ka šādi ir noticis, jo pat bail iedomāties, kas gan sākot ar Alšaras un pēcāk ar pārējām četrām hercogistēm, kuras The Spellmonger sērijā tiek prezenetētas, kā visa vismaz tēliem zināmā cilvēce, būtu varējis atgadīties.

Tomēr, lai ko pats Minalans par sevi reizēm neteiktu, tad burvis ne tikai neizvairās no atbildības uzņemšanās, tam arīdzan netrūkst uzņemšanās un drosme rīkoties, mesties cīņā, pirmajā vietā liekot citu drošību un vien pēc tam aizdomājoties par sevi. Jo kā gan varētu bēgt kaut kur prom sazin kur un pēcāk dzīvot ‘’laimē idillē’’ un ar sevi sadzīvot, ja labi zini, ka būtu varējis rīkoties, glābt nelaimē kritušos un goblinu ceļā esošos, pieliejot, cik nu liela tam maģijas vara. Īpaši kad hercogiste tiek pārsteigta nesagatavota un tuvākie armijas vienību spēki pietiekošā apmērā, lai būtu vērts sākt runāt par goblinu ordas (ne tikai armijas vien) aizkavēšanu, ir pārāk tālu, lai nogaidītu.

Kā jebkurai sevis cienošai militāri orientētai fantāzijas sērijai, tad labo varoņu pretstatam ir vajadzīgs lielais, ļaunais naidnieks, pret kuru visiem vismaz censties apvienoties. Censties, jo, lai cik neticami tas nešķistu, tad pat pēc neskaitāmām lielām kaujām un tūkstošu tūkstošos mērāmiem upuriem atradīsies tādi, kuri gribēs metaforisko deķi, būtu tā vara, nauda vai citi labumi, vilkt savā virzienā. Goblinu armija nevar būt tikai viens liels masīvs, viendabīgs un diži neko neizsakošs anonīmu tēlu masa, un kā to līderi autors Terry Mancour ielicis Shereul vai labāk un biedējošāk izklausošamies par The Dead God sauktu tēlu.

Šeruls kopā ar brāli pirms divsimts gadiem jau vienreiz mēģināja atkarot cilvēku atņemtās senču zemes, bet pēc smagas sakāves un brāļa nāves tas tika pārliecināts noslēgt pamieru. Atlika vien uzticēties nešķīsteņiem humani (kā saka, katrs savā stāstā ir labais varonis), lai pat nebūtu jānogaida, kad tinte uz pamieru noslēdzošā pergamenta būtu kārtīgi nožuvusi, lai arī Šerula mazais goblina ķermenis burtiski pazaudētu galvu virs pleciem. Nu pienācis atriebes laiks un tik maz Šeruls vairs nav. Tik lielā skaitā Gurvani goblininav sen, un ja nepietiktu vien ar goblinu kvantitatīvo galvu reibinošo skaitu, tad šermuļos un bailēs kauliem jo vairāk liek trīcēt fakts, ka Šeruls apveltījis savus šamaņus to šamaņus ar īpašu un līdz tam vairāk leģandās un mītos atrodamo Irionite akmeni, kuru Šeruls sazin no kurienes spējis savākt, lai tagad ar tā palīdzību vēl jo vairāk amplificētu tam pakļauto dzīvo šamaņu maģijas spēku.

Lai kā Minalanam negribētos, politiskā pretestība no aristokrātiem par līdz šim par vien kaitinošiem kaitēkļiem uzskatītus goblinus, ka nu tie tagad kāda milzu eksistenciāla problēma, ir liela. Vēlme nonievelēt un nosaukt no attālās pierobežas nākošus brīdinājumus, kā lieku panikas celšanu, vēlme atrast Minalanā vai tā sabiedrotajos, pašos esošo kāri pēc varas un vēl lielākas varas, pēc naudas un vēlmes pašam kā tiem būt ne tikai vienkārši turīgam, ir liela. Kamēr, pieklājīgi sakot, pašiem dibeni nedeg, iekustināt uz darbību ar iniciatīvu, kas laikus ļaut vismaz kaut cik sagrupēt spēkus, nav viegli.

Labi, ka Minalanam ir tādi sabiedrotie, kuri šo procesu padara krietni vieglāku, kuri tam spēj noderīgā brīdī sniegt vērtīgu padomu vai pat paglābt no pašam liktenīgas kļūdas pieļaušanas, kad kāds cits, kā Alšaras hercogs Rārds (ar ambīcijām kļūt par pirmo karali pēdējo četrsimts gadu laikā) vai tā māsa Rardīna to gribētu ievilināt tam kaitnieciskā slazdā. Kuriem saspringtākā situācijā atradīsies kāds labs vārds un padoms, lai nostabilizētu domu gaitu, lai palīdzētu saskatīt situācijas risinājumu, kur attiecīgā momentā vienkārši nav aizdomājies.

Sērijai progresējot un sasniedzot jau trešo Magelord grāmatu, galvenais varonis pats sevi vairs neatpazītu no tā, kāds bijis, kad lasītājs to sastapis pirmoreiz. Reizē ar paša negrībīgi uzņēmušamies atbildību, burvis ir kļuvis arīdzan par tikpat kompetentu Sevendoras teritorijas valdnieku, kuru tam par iepriekšējo grāmatu kauju grāmatu panākumiem piešķīris hercogs Rārds. Tā teikt, ja jau ir sācis politisko danci un tiek izmantots, lai citi censtos sasniegt to savtīgos mērķus, tad nav ko būt pārlieku pieticīgam un jāizmanto tam sniegtās iespējas, lai sekojoši varētu uzlabot savu pavalstnieku dzīves līmeni un kvalitāti.

Sevendoras pārvaldības pārņemšanas sižets, iesākoties Magelord grāmatai, ir kā laba atslodze gan pašam Minalanam, gan lasītājam no kaujām ar gobliniem, bet tas tāpēc uzreiz nenozīmē, ka nu varētu laiskoties, lai krātu spēkus jaunām kaujām ar gobliniem. Jaunas kaujas gan seko, bet nu par nešķīsteņiem var saukt jau kaimiņu valdnieku, no kurem vismaz ar ambīcijām, ja ne taktisko prātu, izceļas Vestflērijas lords Gimbals. Tam pirms Minalana uzrašanas neviens nav spējis izrādīt gana lielu pretestību, un tā pa mazai teritorijai šeit un pa mazam laukumiņam tur gadu gaitā neoficiāli ‘’iekarojis’’ to, ko pēc likuma tam nav ļauts.

Jāsaka gan, ka ar tēlu skaitu, būtu tie sabiedrotie, politiskie konkurenti vai vienkārši brīžiem vārdos nosaukti tēli, kuri drīzāk palīdz galvenajiem tēliem tikt sižetā uz priekšu, autors nav skopojies. Atliek vien saprast, kuri tad paturami prātā un kuri tikpat ātri aizmirstami. Ja vēl par hercogistu valdniekiem būtu skaidrs un tas pats attiecībā par Minalana galvenajiem sabiedrotajiem, draugiem un padomdevējiem, tad divtik vai pat vairāk ir tādu, kuri, pat nebūdami kartoniski tukši tēli bez personības, ap sižetu vairāk ir orbītas lomā.

Par tādiem var droši uzskatī un ļoti iespējami, sērijas turpinājumos ar pieaugošu un tiešāku nozīmi un darbību, ir Alkon Alon jeb Tree Folk rases pārstāvji. Koku Ļaudis, kuri līdzīgi gobliniem ir bijuši biežāk un vairāk sastopami tagad cilvēku pārņemtajās zemēs, bet, kuri jau pēc rases vārda ir dabai tuvāki, kuri uz cilvēkiem netur ienaidu par pagātnes pārestībām. Bet, par cik, izskatās, ka goblinu vai drīzāk un konkrētāk Šerula ēstgriba varētu netikt remdēta vien ar cilvēci, ka tie pie reizes savā ceļā atstāj labi un stingri iemītu iznīcības taku, tad kā blakus produkts ir pagaidām vien blāvi iezīmēta, bet Magelord sižetā jau spēcīgāk iezīmejamies sadarbība un alianse starp Alkon Alon un cilvēkiem.

Nekas gan nenotiek tāpat vien un reti kad tikai aiz labas sirds negaidot neko pretim vai pat bīstamāk, ja pretim gaidītais labums ir kāda iemesla slēpts un dāsnās rokas sniegtie labumi krīzes brīdī, kad nav vaļas pārāk ilgi svārstīties vai kaulēties pirms tos pieņemt, ir tikai kā apmāns, kā miga acīs, lai novērstu uzmanību no patiesās ieceres, kura varbūt ne mazāk eksistenciāli biedējoša.

Kas attiecas uz maģijas sistēmu, tad autors atstājis gana lielu rūmi interpretācijai pa tēmu, nenospraužot stingrus noteikumus, lai, kad situāciju spiestu, varētu nākt talkā labajiem varoņiem. Tiem, kuriem piemīt talants uz maģiju līdz šim visās piecās hercogistēs kopš Magocracy impērijas krišanas krietni pirms pēdējā kara ar gobliniem ar Censorāta organizāciju tiek tik stingri uzraudzīti, ka pat maz neliekas. Bet lai kā dažiem labiem negribētos, kas vieniem šķiet pats par sevi saprotama sabiedrības modeļa kārtība, citiem ne tuvu nav līdzvērtīgi radies iespaids. Sabiedrības modelis, kas ļoti iespējams bez ārēja spiediena, bez vajadzības izdzīvot, tā arī diez vai mainītos, kaut arī brīžiem rodas iespaids, ka netrūktu tādu, kuri principa pēc labprātāk mirtu goblinu invāzijas dēļ nekā piekristu uz kaut ko tiem tik ‘’nedabisku’’.

Sērijas pirmajās divās grāmatās dominē pieminētais īpašais Irionite akmens, kas atkarībā no šķembu lieluma un kvalitatēts spēj ntākās reizes palielināt burvja spēku, par piemēru var minēt, ka vājākais burvis ar irianaitu būs spēcīgāks par to, kuram tāda nav. Kā jau piederas, tad Minalana atvases gadījumā tā dēls savu unikālo talantu pārsteigumu sāk jau izrādīt jau ar savu dzemdības procesu, ar kura starpniecību autors sērijā ievieš jaunu ‘’akmeni’’ Snowstone. Tas mazina burvestību veikšanas tādu kā vides pretestību/rezistenci un kā papildus elements jo vairāk sniedz papildus telpu, kurā izpausties un varbūt pakacināt kādu lasītāju, kad autors atsaucas uz šiem abiem minerāliem/akmeņiem, lai ļautu labajiem varoņiem triumfēt, bet triumfēt vien atsevišķās kaujās, jo pat 1012 lapaspušu garas sērijas trešās daļas karš ar Šerulu vien tā sākumā. Kur nu vēl politiskās intrigas, kuru niansēs pat nav sanācis jau tā garajā pārdomu rakstā diži iztirzāt, kur jau tagad var paredzami prognozēt sagaidāmas problēmas, bet gan jau tikpat kā 20 grāmatu garajā sērijā tam vēl atliku likām laika.

Ir svinīgi nomainīts kalendārs + 2025.gadā izlasīto grāmatu top12

Ir svinīgi nomainīts kalendārs, būtu tas lielais pie sienas, galda kalendārs blakus datoram vai pat noplēšamā tipa lapiņu kalendārs, un pie reizes der atskatīties uz iepriekšējo gadu, kas, protams, pavadīts literatūras un daiļdarbu pavadīts.

Tādiem izvēles faktoriem, lai būtu lasīto grāmatu sadalījums pa dzimumiem puslīdz vienāds, vai izdošanas gadiem un klasiku apzinātai iekļaušanai lasāmo sarakstos, nepievēršu uzmanību, lai tik būtu ķeksīša pēc, bet intereses pēc vidējais lapaspušu skaits uz izlasīto grāmatu kopskaita gan ir ziņkārības vērts, ko mēdzu piefiksēt, un attiecībā uz to Goodreads portāls izstrādājis mazu joku, kur vienā vietā ir visas atzīmētās kopā 240 izlasītās grāmatas, bet, kad gribētu lapaspušu skaitu, kas rādās kā 82 337, tad tur attiecīgi atzīmējušās vien 239, kas noapaļojot būtu vidēji 344,5 lpp uz vienu grāmatu, bet iztrūkstošās dēļ varbūt pat varētu apaļot uz augšu uz pilnu 345 skaitli. Šī iemesla dēļ sākot ar šo 2026.gadu ieviešu nelielu izmaiņu un kā kvantitatīvo ciparu nospraužu vien 200, bet atšķirībā no citiem gadiem apzināti nemazināšu lasīšanas tempu uz gada nogali un neapstāšos pie kvantitatīvā Goodreads mērķa. Kas vien interesantā veidā ievieš izmaiņas lasīšanas hobij-darba praksē, lai, tā teikt, nesanāktu ierūsēt. Pie reizes arī pats sev datorā piefiksēšu lpp skaitu labākai konkrētībai gada beigās attiecībā uz vidējo lpp skaitu.

Lai arī Mēneša grāmatu un sekojoši gada top12 listē neviena no The Horus Heresy sērijas grāmatām nav iekļuvusi, jo par augstākās kvalitātes prozu nevienu no grāmatām salīdzinoši ar citiem romāniem nenosauksi, kas nenozīmē, ka sērijā nebūtu atrodami lasītbaudu raisoši darbi, bet gada griezumā, par cik izlasīta 21 grāmata no šīs sērijas, un arī Deliverance Lost (#18) bija kā pirmā 2025.gadā publicētā atsauksme, tad The Horus Heresy sēriju no plašākā Warhammer Visuma nevar nepieminēt.

Turpinot stastiku, tad vienmēr ziņkārības apetītei interesanti ir arī paskatīties, kura no visām pa gadu izlasītajām grāmatām būs bijusi tā, kuru skaitīties, kā vismazāk populārākā, kur citi lasītāji Goodreads portālā, kā lasītu vispār, būs atzīmējuši vismazāk un otrādi. Tad nu lūk kā pati ‘’nepopulārākā’’, kuru bez manis ir atzīmējis tikai vēl viens Goodreads lietotājs ir Māras Svīres Nestāsti Man Pasakas, bet pavisam cits skats ar galvu reibinošu gandrīz 2,6miljoniem, kur nu vēl visi tie, kuri neizmanto tādu Goodreads, paveras attiecībā uz Young Adult fantāzijas Divergenttriloģijas otro Insurgent grāmatu. Triloģiju, kuras pirmo romānu izlasīju tāltālajā 2015.gadā, kad blogs un raksti vēl vien ‘’bērnu autiņos’’.

Tikmēr atgriežoties pie lapaspušu skaita, tad kā pati īsākā izlasītā grāmata bijusi Rūdolfa Blaumaņa Salna Pavasarī ar nieka 44lpp, kur lpp skaits varētu būt vēl mazāks, ja ne ilustrācijas un mazais kabatas tipa formāts. Bet, kā visgarākā ar teju 1’200 lpp (ja precīzi, tad 1172) ir sestā The Shadow of Dread grāmata The Bladborn Saga sērijā.

Un kā jau allaž, tad rakstu noslēdzoši pavadītā gada top 12, kur izvēli atvieglo Mēneša grāmatu nominācijas, un atliek vien izprātot nominālo secību, kur šogad interesantā kārtā prāts nosliecās par labu pirmajās divās vietās ierindot tik tiešām rekomendējamas fantāzijas sērijas.

**

12)Arthur Hailey – The Evening News (Augusts)

11)Rosamunde Pilcher – September (Jūnijs)

10)Kim Stanley Robinson – Red Moon (Maijs)

9)Federiko Aksats – Vienīgā izeja (Aprīlis)

8)Ron Ripley, Ian Fortey – Shadow King #1-3 (Decembris)

7)Nick Green – The Cat Kin (Cat Kin #1) (Oktobris)

6)Dean Koontz – The Face (Novembris)

5)Joan D. Vinge – Cowboys and Aliens (Janvāris)

4)Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1) (Marts)

3)Joanne Harris – Gentlemen & Players (Malbry #1) (Februāris)

2)J.M. Clarke – Mark of the Fool #4-6 (Septembris)

1)Domagoj Kurmaić – Mother of Learning #1-4 (Jūlijs)

Izlasīju, lasu, lasīšu #288 (01.12-28.12)

Izlasīju:

Hugh Laurie – The Gun Seller

Mārtiņš Volfs – Bēgšana

Nick Kyme – Old Earth (The Horus Heresy #47)

Ieva Melgalve – Mēness Teātris

Noklausījos:

A.I. Nasser – Slaughter #1-3

Ron Ripley, Ian Fortey – Shadow King #1-3

Ambrose Ibsen – Black Acres #1-4

Ron Ripley, Ian Fortey – Hell’s Vengeance #1-3

Lasu:

Angus Donald – The Outlaw Chronicles #1-2

Klausos:

Terry Mancour – The Spellmonger #1-3

Lasīšu:

Lisa Unger – Ridley Jones #1-2

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #1-6

Klausīšos:

Timothy McGowen – Arcane Knight #1-3

Terry Mancour – The Spellmonger #4-6

Ieva Melgalve – Mēness Teātris

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Kad visa dzīve ir loma, kad nekas cits nav svarīgāks, kā izsisties līdz galvenajai lomai daudzsēriju seriālā, tad nekas nevar būt svarīgāks par iejušanos tēlā, sekošanu pēc iespējas tuvāk aktierim dotā scenārija un tā vadlīnijām. Bet ne visi aktieri ir vienlīdzīgās domās. Vai reizēm dažam labam, kā tas Mēness Teātra ievadošajās nodaļās notiek ar Leonoras tēlu ‘’Pārpinības Zemju’’ seriāla/izrādē, kad tai zūd robežas starp lomu un savu alternatīvo personību aizkulisēs. Personību, kas pati par sevi gandrīz visiem aktieriem ir kaut kas nedzirdēts.

Bet viena Leonoras izvēle uz skatuves skaļi tēlojuma laikā izteikt tādus skandalozus vārdus kā ‘’scenāristi’’ vai ‘’ mīmi’’, liek tā partnera lomas vīram Pīteram Goldbergam mēģināt glābt, kas glābjams un improvizēt tā iespēju robežās. Tomēr pat Pīteram, kurš šo lomu Pārpilnība Zemēs attēlo jau vairāk kā desmit gadus, nav pat niecīgākās nojausmas, kas gan īsti notiek Teātra aizkulišu telpās.

Tomēr Pīters ir savas pasaules un vides auglis, kuram grūti lauzt ierasto kārtību un domāšanu, kuram jāiziet cauri trauksmainākām pieredzēm visā aktiera karjeras dzīvē (citas gan nav bijušas), lai spētu atmest tādas domas, kā ‘’Scenāristi vienmēr zina labāk’’, kad pēc Leonoras izgājiena tam teju vai zūd pamati zem kājām, kad jāmeklē glābiņš pie citas domas, ka, ja esi nekas un bez savas identitātes, tad nekas nevar tevi sāpināt.

Varbūt tieši šī vēlme pēc identitātes, pēc sava vārda arī ārpus lomas, kas nebūtu vienkārši ‘’aktieris’’ pamudinājis Leonoru piekrist cita kolēģa un tautieša Gurda tēla aizsāktajai Pretošanās kustībai un kļūt par Maldu. Lai gan visai drīz no lasītāja skatpunkta rodas pirmās šaubas par Pretošanās kustības nopietnību, kad tā vien šķiet, ka bez līdera Gurda un Maldas ir tik vēl viens kustības biedrs. Un ja ir šaubas, tad loģiski arī jautājumi, kas gan mudinājis Gurdu uz šādu ārpus seriāla ‘’lomu’’.

Mēness Teātra pasaulē ir visai savdabīga un acīmredzami noslēgta eksistenciālā vide no ārpus Teātra notiekošā. Tik noslēgta, ka romāna laikā dažs tēls pieķer sevi pie domas, ka grūti būtu noticēt, ka maz kaut kas ārpus Teātra varētu eksistēt. Salīdzinājumam uzreiz nāk prātā nesen lasīta Terija Prečeta fantāzijas Bromeliad triloģija, kurā mazie nome cilvēciņi dzīvo lielā Veikalā un uzskata to par visu savu pasauli, kurā bez mistiskajiem scenāristiem neeksistē citu stimulējošu faktoru, kuri pat mudinātu domāt muļķīgas ķecerības un bīstamas domas, kas drīzāk tiem laupīs visu sapņos esošās galveno tēlu lomas.

Starp Prečeta un šīs grāmatas autores Ievas Melgalves garadarbiem ir atmosfērā un attiecībās starp tēliem, ko jau uzreiz var manīt, kad aktieri aizkulisēs jau no bērnības tiek mācīti viens ar otru nesarunāties, ignorēt teju visus un tai skaitā tādus kā robotus mīmus. Ārpus skatuves aktieris gandrīz nav nekas. Vien lomā un seriālā (izrādes termina vietā) indivīdam ir piešķirts vārds un personība, bet arī vien saujiņai, kuriem paveicas iegūt scenāristu labvēlību un gana nozīmīgas lomas, tā vietā, lai būtu daļa no masu skatiem, no fonā esošā vai kāda maznozīmīga epizodiska tēla, kurš tiem galvenajiem palīdz virzīt sižetu uz priekšu, kuram vārda piešķiršana ir nebūtiska.

‘’Kas es esmu’’ gan paša acīs, gan skatījumā no malas dažādās dzīves situācijas, sākot jau ar mājām, turpinot ar darba vidi un tā tālāk, kā identitātes jautājums šķiet piešķir Mēness Teātra romānam idejas un debatējamu jautājumu diskusa fantāzijas romānu kategoriju. Vārda nozīme, ko dzimstot piešķir vecāki, vai kāda iesauka, ko dzīves gaitā skoā vai citviet tev kāds piešķir, vai varbūt profesionālā karjera tāda, kur vajadzīgs, kura piešķir no ikdienas dzīves atšķirīgu skatuves vārdu. Katrs vārds un sekojoši vide var sākt ļaut veidot jaunu atšķirīgu personību, jaunu dzīvi un lomu uz vispārējas skatuves, kuru sauc par dzīvi. Katrs mēs savā dzīvē, tā teikt, esam tas galvenais varonis, kuram gan pašam sev jācenšas scenāriju rakstīt, neļaujot citiem ar savu ‘’varoņstāstu’’ to sagandēt.

Bet dažs labs aktieris romānā šķiet tā apradis ar savām lomām un seriāla dzīvēm, tam priekšā pieliktu scenāriju, pēc kura vadīties, pēc kura veidot savu pasaules pieredzi, ļauties scenārijam iedēstīt sevi citu domas, jūtas un pieredzes rezultātā atmiņas. Ka šķiet bez tā pats nemaz nezinātu, ko tālāk ar sacīt, ko darīt un ar sevi iesākt un kādus mērķus izvirzīt. Šķiet, ka tas arī kā neliels komentārs un novērojums, ja ne mazums cilvēku reālajā pasaulē, kuri varbūt kādā dzīves posmā zaudējuši spēju paši nospraust sev mērķus, pēc kuriem vadīt savas dzīves ceļa kursu un veidot paši savu leģendu.

Papildus debetājamas idejas par identitāti, par personību un ko nozīmē būt cilvēkam, romānā piešķir aizkulisēs vēl neredzamāk par anonīmajiem aktieriem darbojošamie roboti mīmi. Visi kā viens pēc skata un vēl mazāk eksistējošas personības, kuri pakļaujas par scenāristiem vēl mistiskākai Centrālei. Vai drīzāk gandrīz visi kā viens, jo vienam Mīmam (nopelnījis, ka piešķir lielo burtu) šķiet romāna sākumā, bet noslēgums ievieš citas domas, noris vien sīka un Centrālei nenozīmīga kļūda (erors), kura vien labi ja sekundi ilga, bet pietiekoši gara un tās laikā spētu rasties pamudinājuma impulsi uz rīcību aiz paša iniciatīvas, ne citu norāžu un pavēļu dotas.

Viens neliels impulss, kas pamudina šo Mīmu (veidojot piezīmes lasīšanas laikā, lai atšķirtu šo no citiem mīmiem, dēvēju to par Eror mīmu) uzrakstīt Pītera tēlam slepenu zīmīti, informējot to par Leonoras tēla ‘’bērēm’’. Šķiet zīmīte ir kā pirmais būtiskais solis, lai šis mīms atšķirībā no saviem citiem anonīmajiem biedriem arī sāktu veidot unikālu personību. Pirmoreiz sākt izjust līdz tam nepieredzētas emocijas, kā satraukumu, kad arī tam piesķirta kāda itkā nebūtiska loma, vai rūpes un raizes par dažu labu aktieri kā Pīters vai Leonora/Malda. Par ko pat mīmam nodreb tā ‘’sirds, kad iedomājas, ka kāds scenārists vai Centrāle varētu pamanīt, ka tas jau tik atšķirīgs kļuvis no citiem ‘’tautiešiem’’.

Teātris eksistē pats par sevi, tam nerūp ne ārpasaule un pat ne skatītāji. Tā arī romāna darbībā mazāk būtiski ir jautājumi, kas gan noticis tāds, kas izveidojis to realitāti, kādā grāmatas varoņi sevi atrod. Vai no kurienes tiek iegūti resursi galvenokārt jau pārtikai, ūdenim un citiem izdzīvošanai būtiskiem resursiem, tā arī dekorācijām seriālu iestudēšanai uz skatuves. Krietni nozīmīgāks un prātu asinošākas ir Mēness Teātra romāna izraisītie jautājumi un idejas, kā arī fantāzijas žanrs nešķiet vienkārši kā fons, uz kura to visu iztirzāt.

Mārtiņš Volfs – Bēgšana

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Mediji

Manas pārdomas

Bēgšanas grāmatas galveno varoni Ievu ne bez sava un arīdzan tēva ieguldītā un neatlaidīgā darba, un ne bez iedzimta talanta kombinācijas lasītājs prologā sastop jau kā sevi pierādījušu vijolspēles mākslinieci uz lielās skatuves, bet, saņemdava stāvovācijas, tai piezogas atmiņas par grūto ceļu ceļu, kas ļāvis nokļūt tur, kur atrodas šobrīd. Pārdomas, vai vietējiem ‘’brīvajā pasaulē’’ augošajiem ir bijis tikpat smagi jāpiestrādā, lai sasniegtu tos pašus darba augļus, kā viņai. Bet prologs vien iezīmē Ievas stāsta galarezultātu un pirms tam lasītājam tiek dots ieskats Ievas dzīvē, tās jaunībā vēl esot iekš Latvijas PSR.

Ievas stāsts aizsākas skolas noslēdzošajā vienpadsmitajā klasē un noapaļojot šis dzīvesposms aizņem trīs ceturdaļas no pavisam nelielā, vien dažas lapaspuses virs 200 garā Bēgšana romāna. Kaut arī uz grāmatas vāka pilnā godībā ir Ievas apgūtais instruments un attiecībām tēvu, kurš par ‘’labu mūziku’’ atzīst tikai un vienīgi klasisko ir būtiska loma Ievas izaugšanā par jaunu sievieti, tad nevaru noliegt, ka biju cerējis redzēt vairāk no šīs par tik prominentu dzīves sastāvdaļu esošā instrumenta apguves. Kaut arī galvenā varone atzīmē, ka uzvaras konkursos jau vairs nesniedz gandarījumu, kad pēc kārtējās uzvaras kārtējā lielā vai mazāka mēroga konkursā tikpat ātri jāatgriežas pie tiem pašiem treniņiem, tad drusku pietrūka par ‘’no ērķškiem uz rozēm’’ devējāma izaugsmes ceļa. Protams, tās ir vien manas ekspektācijas un gaidas, bet drusku gan pašas premises un uz grāmatas aizmugures vāka esošo atsauksmju kombinācijas sekas, un nebūt nav attiecināmas uz romāna lasīt-baudāmību.

Būtiskāko grāmatas daļu, lielākos pārdzīvojumus kā mācībās, tā mīlestībā un pat negaidītā nonākšanā milicijas iecirknī pēc garākām izlaiduma svinībām ar klasesbiedriem, Ievai sagādā pieminētās vidusskolas pēdējā klase. Eksāmeni, pirmā lielā mīlestība un izlaidums – trīs būtiskākie elementi, kuros sadalīt grāmatas pirmo un apjomā lielāko daļu. Ja ņem vērā, cik liels un apzinīgs darbs un stundas galvenā varone iegulda vijolspēlē, tad līdzīga atdeve (ne vienmēr gan) saprotama arī attiecībā uz mācībām. Atzīmējama un atmiņā paliekoša reta, komiska epizode ķīmijas eksāmena laikā, kad jaunajai sievietei paveicas ar klasesbiedra muļķīgu mēģinājumu špikot un cita skolotāja neapdomīgu uzrašanos eksāmena pieņemšanas telpā un vēl jo neapdomīgāku līdzpaņemtās ‘’lasāmvielas’’ izvēli, lai izspruktu sveikā ar uzdāvinātu izcilu atzīmi.

Pavisam citi un nereti asaru vairāk izsaucošus jūtu pārdzīvojumus izsauc pirmā lielā mīlestība ar zemākas klases puisi Edvīnu, ar kuru tā nejauši sapazīstas. Edvīna tēlam romānā atvēlētā loma paver Ievai durvis un logus uz līdz šim tik strikti liegto populārās mūzikas pasauli, turklāt ne šādu tādu, bet puisim mājās ir plates un kasetes no tādām grupām kā Led Zeppelin, The Rolling Stones vai The Beatles. Skaņu kombinācijas, mūzikas izpausme un instrumentu pielietojuma stils, kuras Ieva pat nebūtu varējusi iedomāties pretstatā reizēm tik kokainajam, stīvajam stilam, kādu tai pasniedz pašas tēvs. Vien uzdrīkstoties sākt iet savu ceļu, pastāvēt par savu mūzikas izpratni, protams, neaizmirstot un zemē par nevērtīgu nemetot konservatorijā strādājošā profesora, tēva mācīto, Ieva sāk pacelt savu vijolspēli vēl nebijušos augstumos.

Reizē uzmanības vērta ir attiecību dinamika starp meitu Ievu, māti operdziedātāju, kura biežāk tiek ‘’labās policistes’’ loma un prātā nāk izlaiduma dāvana magnetafona veidā, lai meita varētu uz tā atskaņot un klausīties tēva tik neieredzēto populāro mūziku. Tā savu reizi meitai sanāk paķert uz zoba, kad tēvs, nemaz neklausoties iebrāžas istabā, lai aizrādītu, bet izrādās atskaņota tiek klasiskā mūzika.

Interesants pēcizlaiduma pārdomu moments Ievu piemeklē, kad tā aizdomājas par kā savu, tā klasesbiedru sagaidāmo dzīvju attīstības ceļu, kas tā vien šķiet jau kādas komitejas izplānots. Kas gan ir tas nozīmīgākais pašas dzīvē, kāda gan visam jēga un nozīme pretstatā jau tagad labi redzamām citām dzīves nedienām un sarežģījumiem diženajā padomijā, redzot, ka dažs labs klasesbiedrs jau kādu apbērnojis un puisis labāk steidz uz armiju, vai dzirdot klasesbiedru stāstīto par citu radu nedienām. Ko varbūt vēl jo vairāk pasliktina un kas zina, cik būtisku lomu spēlē, pieminētā nonākšana miliča nagos pēc kopīgas izlaiduma pasvinēšanas ar klasesbiedriem pēc oficiālās daļas skolā, kura pati par sevi sagādā zināmu šoku tēvam.

Ja dziļāk ieslīgtu noslēdzošajās divās daļās, vispirms otrā Maskava un trešā Helsinki daļa, tad gan sanāktu ieslīgt zināma mēroga maitekļos, bet varbūt iztikšu ar mājienu, ka tieši šīm daļām tad savukārt ir vislielākā nozīmes ietekme uz izvēlēto romāna nosaukumu, kur nav jābūt pārāk dižai iztēlei, lai varētu veikt visai precīzas prognozes par Ievas izvēlēm.

Kopumā atzinības vērts, neslikts romāns, bet pēc izlasīšanas tā vien šķiet, ka Bēgšana varētu būt no tām grāmatām, kurai, lai nerastos liekas ekspektācijas nemaz nevajag zināt vairāk kā vien pašu nosaukumu.